Varbūt pareizajam nosaukumam vajadzētu būt “sarunu dalībnieki un viņu ienaidnieki”. Mūsdienās sarunas ir ļoti aktuālas. ASV risina sarunas ar Kubu, ar Irānu un, šķiet, pēdējā laikā ar Venecuēlu. Kolumbijas valdība risina sarunas ar ilgstošu pret valdību vērstu kustību FARC.
Pēc tam ir priekšsarunas, kuras var nenonākt līdz sarunu stadijai: Krievija un Eiropas Savienība (un tās ietvaros Ukrainas Kijevas valdība un Doņeckas un Luckas “autonomiskās” valdības, Ķīna un ASV; Afganistānas valdība un talibi.
Un visbeidzot, Šerloka Holmsa noslēpuma garā par “suni, kas nereja”, ir sarunas, kuras NEnotiek: Izraēla un palestīnieši; Irāna un Saūda Arābija; Ķīna un Japāna.
Ko par pasaules stāvokli liecina koncentrēšanās uz šādām sarunām, arī tām, kas nenotiek? Pirmkārt, jo tuvāk reālām sarunām, jo sīvāka izrādās pretestība saskaņai. Tie, kas atbalsta, ir zināmā mērā vilcinājušies un vienmēr nav pārliecināti, ka var ņemt līdzi savus atbalstītājus jebkurā vienošanās, par kuru ir publiska vienošanās ar otru pusi. Bet tie, kas iebilst, nemaz nešaubās. Viņi ir mežonīgi un ļoti dusmīgi un izmanto jebkādus līdzekļus, lai bloķētu vai sabotētu sarunas.
Vai sarunas ir labas lietas? Tieši par to ir strīds. Lielākais pluss sarunās, kas beidzas ar kaut kādu kompromisa vienošanos, ir tas, ka tās samazina – samazina, nevis likvidē – ciešanas, ko nepārtraukts konflikts uzliek gandrīz ikvienam. Otrs pluss ir tas, ka tie, kas atbalsta konflikta turpināšanu, pastāvīgi apgalvo, ka veids, kā uzvarēt, ir palielināt spiedienu – vairāk militāru darbību, vairāk blokāžu, vairāk spīdzināšanas. Rezultātā vardarbība laika gaitā strauji palielinās, un vienošanās vairāk vai mazāk aptur.
Bet ir arī liels negatīvs. Otra puse izdzīvo un dažreiz pat plaukst. Vienošanās tos leģitimizē. Un, ja viņiem uzbrūk politiski, viņi var iebilst – viņi strīdas –, ka viņu apsūdzētāji cenšas atdzīvināt konfliktu un graut vienošanos. Miers, ja mēs to tā saucam, mēdz būt par cenu, lai neapstrīdētu pamatā esošo netaisnību, kas izraisīja konfliktu. Mēs to redzam kādreizējo revolucionāru lomā pēc vienošanās tādās valstīs kā Salvadora un Gvatemala.
Kad notiek šādas sarunas, šādas vienošanās? Viens no būtiskiem elementiem ir iekšpolitiskais izsīkums apvienojumā ar militāru strupceļu. Bet ar to parasti nepietiek. Otrs būtiskais elements ir ārpus ģeopolitiskā spiediena. Valstis, kas nav tieši iesaistītas konfliktā, bet kaut kādā veidā ir saistītas ar vienu vai otru no abām sarunu pusēm, uzskata, ka konflikta izbeigšana ir trešās valsts interesēs. Viņi ir ieguvuši interesi par konfliktu, viņu interesēm ir nepieciešams, lai konflikts tiktu pārtraukts. Ja Amerikas Savienotās Valstis un Kuba šodien risina sarunas, izskaidrojums slēpjas iekšējā spiediena apvienojumā Kubas gadījumā un ārēja spiediena kombinācijā ASV gadījumā.
Ja paskatāmies uz divām spilgtākajām sarunu nebūšanām – Saūda Arābiju un Irānu, Japānu un Ķīnu –, kāpēc arvien dusmīgākā retorika, kāpēc tik liels naidīgums? Antropologam, kas nāk no Marsa, varētu būt grūti noticēt. Saūda Arābijai un Irānai ir kopīga dziļa apņemšanās atbalstīt islāma kultūru un stingri atbalstīt šariātu. Japānai un Ķīnai ir kopīga ilgstoša savstarpēja apņemšanās izveidot savstarpēju kultūras vērtību kopumu un pat lingvistiskās struktūras un simbolus.
Un tomēr viņi nosoda viens otru un tiecas pēc ģeopolitiskā mērķa vājināt otru ģeopolitiskās varas un ietekmes ziņā. Mūsdienās viņi apzināti atsaucas uz tām sava kultūras mantojuma daļām, kas tos atšķir no citām, nevis tās, kas tos faktiski apvieno.
Kāpēc, kāpēc, kāpēc? Viena atbilde ir tāda, ka katras no šīm valstīm vadība uzskata, ka savās iekšējās interesēs ir saglabāt otras kā ienaidnieka tēlu. Saskaroties ar dziļām iekšējām šķelmām, kas varētu sašķelt šīs valstis, tās apelē pie nacionālās kohēzijas, saskaroties ar iespējamiem ārējiem draudiem. Otrs iemesls ir tas, ka ārējie spēki mudina uz konfliktu, jo šo trešo valstu interesēs ir, lai karadarbība pastāvētu un tiktu noteikta noteiktā veidā.
Sarunas starp Saūda Arābiju un Irānu pasliktinātu ASV, Turcijas, Pakistānas, Izraēlas un daudzu citu intereses. Sarunas starp Ķīnu un Japānu satrauktu ne tikai ASV, bet arī Indiju un, iespējams, Krieviju. Tādējādi šajās divās iespējamās sarunās mēs atrodam apstākļus, kas ir tieši pretēji gadījumiem, kad sarunas pašlaik notiek. Notiekošajās sarunās ir pozitīvs iekšējais spiediens un pozitīvs ārējais spiediens. Vietās, kur nav nopietnu sarunu pazīmju, mums ir negatīvs iekšējais spiediens un negatīvs ārējais spiediens.
Kur tad mēs ejam? Mums vienmēr jāatceras, ka ģeopolitika ir mainīga spēle, un jo īpaši šajā modernās pasaules sistēmas strukturālās krīzes laikā ar tās haotiskajām un straujajām svārstībām visās jomās, arī ģeopolitiskajās sakārtojumos. Gaisotne var mainīties, un pavisam negaidīti. Atcerieties, ka iepriekšējas sarunas mēdz būt slepenas – jo slepenāka, jo veiksmīgāka. Cik mums zināms, tie notiek šobrīd. Var gadīties, ka tikai tad, kad noslēpums noplūdīs un mēs zinām, ka sarunas ir sākušās, ienaidnieki mobilizēsies un mēģinās viņus sabotēt. Un, protams, diezgan bieži sarunu ienaidnieki uzvar. Viņi šobrīd ļoti smagi strādā, lai iespējamā ASV un Irānas vienošanās izgāztos. Es ceru, ka šīs iespējamās vienošanās gadījumā tiks panākta vienošanās, jo tās pozitīvie aspekti ir daudz lielāki par negatīvajiem.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot