1. gada 2018. jūlijā Andrē Manuels Lopess Obradors, kas pazīstams ar iniciāļiem kā AMLO, ar pārliecinošu balsu pārsvaru tika ievēlēts par Meksikas prezidentu. Viņš ieguva 53% balsu. Viņa tuvākie konkurenti bija Rikardo Anaja (PAN) ar 22% un Hosē Antonio Mīds (PRI) ar 16 procentiem. Turklāt viņa partiju apvienība MORENA ieguva lielāko daļu vietu likumdevēja sapulcē.
Viņa uzvaru salīdzina ar Lulas uzvaru Brazīlijā un Džeremiju Korbinu Lielbritānijā. Taču Lulam ne tuvu nebija balsu vairākuma, un viņa plašajā partiju aliansē bija reakcionāras grupas. Korbins joprojām cīnās, lai saglabātu kontroli pār Lielbritānijas leiboristu partiju, un, pat ja viņam tas izdosies, viņam draud sarežģītas vēlēšanas.
Turpretim AMLO, iespējams, ir visu laiku lielākā uzvaras robeža no jebkura pretendenta daudzpartiju salīdzinoši godīgās vēlēšanās. Viņam nebūs problēmu palikt pie varas vienīgajā sešu gadu termiņā, ko pieļauj Meksikas konstitūcija.
Tātad, kāpēc tikai divi gaviles? Ieskats Meksikas vēsturē precizēs manu rezervi. Tā sauktā 1910. gada Meksikas revolūcija gāza nomācošu un ļoti nedemokrātisku režīmu, tāpēc tā tiek uzskatīta par mūsdienu valsts sākumu Meksikā. Tomēr tas neradīja relatīvu mieru un stabilitāti. Tieši otrādi! Divas desmitgades pēc tam notika pastāvīgas vardarbīgas cīņas starp dažādām bruņotām kaujiniekiem, no kurām neviena nespēja gūt virsroku.
Tomēr pēc liela prezidenta amata kandidāta slepkavības de facto vienošanās spēja nodrošināt zināmu stabilitāti un ievērojami samazināt vardarbību. Partija, kas garantēja šo relatīvo stabilitāti, mainīja nosaukumu un galu galā kļuva par Partido Revolucionario Institucional jeb PRI.
Sistēma PRI tika izstrādāta, pamatojoties uz Meksikas konstitucionālo prasību ik pēc sešiem gadiem rīkot vēlēšanas 1. jūlijā. Pašreizējam prezidentam varēja būt tikai viens pilnvaru termiņš. Viņa pēcteci izvēlējās aizkulišu sarunās starp PRI vadītājiem. Faktiskās vēlēšanas bija formalitāte. Izņemot vienu politiski radikālu periodu no 1936. līdz 1942. gadam, PRI organizētās vēlēšanu sistēmas rezultātā tika izveidotas valdības ar ļoti korumpētu eliti un tādām, kurām bija maz ko piedāvāt zemākajai trešdaļai līdz pusei iedzīvotāju.
PRI sistēma galu galā sasniedza augstu tautas neapmierinātības līmeni. Tas noveda pie liela izaicinātāja rašanās divdesmitā gadsimta beigās, ko sauca par Partido Acción Nacional (PAN). PAN tika veidota uz katoļu bāzes, kas reaģēja uz Meksikas un PRI spēcīgo antiklerikālo programmu.
PAN uzvarēja vēlēšanās 2000. gadā, tādējādi izbeidzot PRI amata monopolu. Papildus PRI un PAN radās arī sociāldemokrātiska partija Partido de la Revolución Democrática (PRD). Meksika tagad bija kļuvusi par valsti, kurā notiek konkurences vēlēšanas. Cik lielu atšķirību tas radīja? Ne tik daudz.
AMLO 2012. gadā kandidēja kā PRD kandidāts, taču viņam tika izkrāpts vairākums. Viņš smagi cīnījās pret “viltus” uzvarētāju, taču ar nelielu PRD atbalstu. AMLO tagad savu cīņu par varu veidoja visu trīs lielāko partiju noraidīšanas dēļ.
Kāpēc viņš netika līdzīgi apkrāpts 2018. gadā? PRI valdība 2012.–2018. gadā izmantoja ārkārtēju vardarbību pret opozīciju. Viņi nošāva un nogalināja studentu protestētājus. Tas izraisīja plašas sacelšanās no apakšas, kas neļāva PRI vēlreiz apkrāpt rezultātus.
AMLO izvirzīja patiesi kreiso programmu. Viņš darbojās platformā, kas ievērojami palielināja materiālu izplatīšanu ļoti lielajai nabadzīgajai [I1] apakššķirai. Viņš aicināja izbeigt t.s pensijas[I2] ar kuru palīdzību bijušajiem prezidentiem tika izmaksātas milzīgas summas. AMLO tā vietā iestājās pensijas nabagiem. Šeit viņa programma bija līdzīga Lulas programmai Bolsa iepazans un viņa Hambre cero. Atšķirība ir tāda, ka AMLO nevar izstumt no varas, kā tas bija Lula.
AMLO sauc savu priekšlikumu Nini (neviens ne otrs). Tiem, kas nav ne studenti, ne strādnieki, kas veido ļoti lielu jauniešu grupu. Viņš aicina veikt maksājumus, lai viņi varētu izdzīvot, kamēr viņi apgūst prasmes, izmantojot valdības programmas, kas padarīs viņus nodarbinātus.
Latīņamerikas kreisie ir atzinīgi novērtējuši AMLO ievēlēšanu, saskatot viņa uzvarā iespēju Latīņamerikā no jauna uzliesmot tā saukto rozā plūdmaiņu, kas pēdējo desmit gadu laikā ir piedzīvojusi daudzas pretējās puses. Amerikas Savienotās Valstis nepārprotami ir noraizējušās un nelaimīgas. Tramps jau mēģina kooptēt AMLO.
Es arī apsveicu AMLO uzvaru. Taču mani uztrauc fakts, ka atšķirībā no Lulas viņš ir izrādījis maz gaumes kļūt par Latīņameriku, nevis tikai par Meksikas līderi. Šobrīd viņš Meksikā ir ļoti spēcīgā pozīcijā, taču viņš nav izturīgs pret pretspiedienu. Viņš īsti nevar to paveikt viens. Viņam ir vajadzīgi Latīņamerikas kreisie tāpat kā viņiem viņš ir vajadzīgs. Mums būs jāredz, kā viņš virzīsies sarunās par NAFTA.
Visbeidzot, tāpat kā visi populārie līderi, kuri ir smagi un veiksmīgi cīnījušies, lai tiktu pie varas, es brīnos, cik daudz viņš pārdomā harizmātiskas figūras ierobežojumus. Pārāk liela pašpārliecinātība ir bijusi daudzu kreiso populistu līderu sabrukums. AMLO arī iepriekš nav norādījis lielu iecietību pret tiem, kas apšauba viņa darbības piesardzību.
Tātad, divi gaviles jā – skaļi, ar cerību uz labāko.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot