Iestāde, ko sauc par G-7, rīkoja ikgadējo sanāksmi 12. gada 13.–2018. jūnijā Šarlevuā, Kvebekā, Kanādā. Prezidents Tramps piedalījās sākumā, bet aizgāja agri. Tā kā abu pušu viedokļi bija tik nesavienojami, sešu dalībnieku grupa sarunāja ar Trampu par diezgan anodīna paziņojuma izdošanu kā parasto kopīgo deklarāciju.
Tramps pārdomāja un atteicās parakstīt nevienu paziņojumu. Pēc tam sešinieki sagatavoja paziņojumu, kas atspoguļoja viņu uzskatus. Tramps bija dusmīgs un apvainoja paziņojuma parakstīšanas varoņus.
Pasaules prese to interpretēja kā Trampa un sešu citu valstu un valdību vadītāju, kas piedalījās sanāksmē, abpusēju politisko aizskārumu. Lielākā daļa komentētāju arī apgalvoja, ka šī politiskā cīņa liecina par G-7 kā nozīmīga pasaules politikas dalībnieka beigām.
Bet kas ir G-7? Kurš izdomāja ideju? Un kādam nolūkam? Nekas nav mazāk skaidrs. Nepārtraukti mainījies pašas iestādes nosaukums, mainījies arī biedru skaits. Un daudzi apgalvo, ka ir notikušas daudz svarīgākas sanāksmes, piemēram, G-20 vai G-2 sanāksmes. Ir arī Šanhajas sadarbības organizācija, kas tika dibināta opozīcijā G-7 un kurā neietilpst gan ASV, gan Rietumeiropas valstis.
Pirmais pavediens par G-7 kā koncepcijas izcelsmi ir G-7 idejas dzimšanas datums. Tas bija pagājušā gadsimta 1970. gadu sākumā. Pirms tam nebija nevienas institūcijas, kurā ASV būtu bijusi līdzvērtīga dalībniece ar citām valstīm.
Atcerieties, ka pēc Otrā pasaules kara beigām un līdz pat 1960. gadiem ASV bija mūsdienu pasaules sistēmas hegemoniskā vara. Tā aicināja uz starptautiskām sanāksmēm tos, kurus tā vēlējās savu iemeslu dēļ. Šādu sanāksmju mērķis galvenokārt bija, lai īstenotu politiku, ko ASV uzskatīja par gudru vai lietderīgu – sev.
Līdz 1960. gadiem Amerikas Savienotās Valstis vairs nevarēja rīkoties tik patvaļīgi. Bija sākusies pretestība vienpusējiem līgumiem. Šī pretestība bija pierādījums tam, ka ir sākusies ASV kā hegemoniskas varas lejupslīde.
Lai saglabātu savu centrālo lomu, ASV mainīja savu stratēģiju. Tā meklēja veidus, kā vismaz palēnināt šo lejupslīdi. Viens no veidiem bija piedāvāt dažām lielākajām industrializētajām lielvalstīm “partnera” statusu pasaules lēmumu pieņemšanā. Tam bija jābūt kompromisam. Apmaiņā pret paaugstināšanu partneru statusā partneri piekristu ierobežot pakāpi, kādā viņi novirzīsies no Amerikas Savienoto Valstu izvēlētās politikas.
Tāpēc varētu apgalvot, ka G-7 ideja bija kaut kas tāds, ko izdomāja Amerikas Savienotās Valstis kā daļu no šīs jaunās partnerības vienošanās. No otras puses, galvenais brīdis G-7 idejas vēsturiskajā attīstībā bija brīdis, kad notika pirmais ikgadējais augstāko līderu samits pretstatā zemāka ranga personu, piemēram, finanšu ministru, sanāksmēm. Iniciatīva tam nāca nevis no ASV, bet gan no Francijas.
Tas bija Valērijs Žiskārs d’Estēns, toreizējais Francijas prezidents, kurš 1975. gadā sasauca pirmo augstāko vadītāju sanāksmi Rambujē pilsētā Francijā. Kāpēc viņam šķita tik svarīgi, lai tiktu rīkota augstāko līderu sanāksme? Viens no iespējamiem skaidrojumiem bija tāds, ka viņš to uzskatīja par veidu, kā vēl vairāk ierobežot ASV varu. Saskaroties ar sarunām ar citiem līderiem, kuriem katram bija atšķirīgas prioritātes, Amerikas Savienotās Valstis būtu spiestas vienoties. Un, tā kā šo darījumu parakstīja augstākie līderi, vēlāk kādam no viņiem būtu grūtāk to atteikt.
Rambouillet uzsāka cīņu starp ASV un dažādām Eiropas lielvarām (bet jo īpaši Franciju) par visiem galvenajiem pasaules jautājumiem. Tā bija cīņa, kurā ASV veicās arvien sliktāk. Tas tika nopietni noraidīts 2003. gadā, kad tā pirmo reizi vēsturē nespēja iegūt pat balsu vairākumu ANO Drošības padomē, kad bija jābalso par ASV iebrukumu Irākā. Un šogad Šarlevuā tā pat nespēja vienoties par banālu kopīgu paziņojumu ar pārējām sešām G-7 dalībvalstīm.
G-7 visiem nolūkiem ir pabeigts. Bet vai mums par to vajadzētu sērot? Cīņa par varu starp Amerikas Savienotajām Valstīm un pārējām valstīm būtībā bija cīņa par pārākumu, apspiežot pārējās pasaules valstis. Vai šīm mazākajām lielvalstīm būtu labāk, ja uzvarētu Eiropas veids, kā to darīt? Vai mazam dzīvniekam ir svarīgi, kurš zilonis to mīda? Es domāju, ka nē.
Visi sveicieni Charlevoix! Tramps, iespējams, ir darījis mums visu labvēlību, iznīcinot pēdējo lielāko Rietumu dominēšanas laikmeta palieku pasaules sistēmā. Protams, G-7 bojāeja nenozīmēs, ka cīņa par labāku pasauli ir beigusies. Nepavisam. Tie, kas atbalsta ekspluatācijas un hierarhijas sistēmu, vienkārši meklēs citus veidus, kā to izdarīt.
Tas mani atgriež pie tā, kas šobrīd ir mana galvenā tēma. Mēs atrodamies mūsdienu pasaules sistēmas strukturālā krīzē. Notiek cīņa par to, kuru pēcteces sistēmas versiju mēs redzēsim. Šobrīd viss ir ļoti nestabils. Katra puse vienu dienu ir augšā, nākamajā - lejā. Mums savā ziņā ir paveicies, ka Donalds Tramps ir tik muļķīgs, ka ar milzīgu triecienu ievaino pats savu pusi. Taču neuzmundrināsim tāpēc Pjēru Trudo vai Emanuelu Makronu, kuru saprātīgākā apspiešanas versija ir cīņa pret Trampu.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot