Pirmajā no divām intervijām ar EUROPP redaktoriem Stjuartu Braunu un Krisu Gilsonu, Noam Chomsky apspriež tehnokrātisko pārvaldību Eiropā, to, kāpēc eirozonas taupības politika nespēj atrisināt krīzi, un galēji labējo spēku pieaugumu tādās valstīs kā Grieķija un Francija.
Ko, jūsuprāt, tehnokrātisko valdību izmantošana Eiropā saka par Eiropas demokrātiju?
Ar to ir divas problēmas. Pirmkārt, tam nevajadzētu notikt, vismaz tad, ja kāds tic demokrātijai. Otrkārt, viņu īstenotā politika tikai iedzina Eiropu arvien dziļākās problēmās. Idejai par taupības uzlikšanu lejupslīdes laikā nav nekādas jēgas. Problēmas ir, īpaši Dienvideiropas valstīs, bet Grieķijā problēmas nemazinās, liekot valstij samazināt savu izaugsmi, jo parāds attiecībā pret IKP vienkārši pieaug, un tā arī ir bijusi politika. Spānijas gadījumā, kas ir cits gadījums, valstij klājās diezgan labi līdz sabrukumam: tai bija budžeta pārpalikums. Bija problēmas, taču tās bija problēmas, ko izraisīja bankas, nevis valdība, tostarp Vācijas bankas, kas izsniedza aizdevumus ASV kolēģu stilā (subprime hipotēkas). Tātad finanšu sistēma sabruka, un tad Spānijai tika uzspiesta taupība, kas ir vissliktākā politika. Tas palielina bezdarbu, samazina izaugsmi; tas glābj bankas un investorus, taču tam nevajadzētu būt galvenajai problēmai.
Eiropai ir vajadzīgi stimuli — pat SVF tuvojas šai pozīcijai — un stimulēšanai ir pietiekami daudz iespēju. Eiropa ir bagāta vieta, un Eiropas Centrālajai bankai ir pieejamas daudzas rezerves. Bundesbankai tas nepatīk, investoriem tas nepatīk, bankām tas nepatīk, bet tā ir politika, kas būtu jāīsteno. Tam piekrīt pat ASV biznesa preses rakstnieki. Ja Eiropa nemainīs politiku, viņi vienkārši ieies dziļākā recesijā. Eiropas Komisija tikko nāca klajā ar ziņojumu par gaidāmo nākamo gadu, kas paredz ļoti zemu izaugsmi un pieaugošo bezdarbu, kas ir galvenā problēma. Tā ir ļoti nopietna problēma: bezdarbs iznīcina paaudzi, kas nav mazsvarīgs jautājums. Tas ir arī ekonomiski neparasti. Ja cilvēki ir spiesti nonākt bezdarbā, tas ir ārkārtīgi kaitīgi ne tikai no cilvēciskā viedokļa – indivīdiem –, bet pat no ekonomiskā viedokļa. Tas nozīmē, ka ir neizmantoti resursi, kurus varētu izmantot izaugsmei un attīstībai.
Eiropas politikai ir jēga tikai no viena pieņēmuma: ka mērķis ir mēģināt graut un atšķetināt labklājības valsti. Un tas ir gandrīz pateikts. Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi intervijā laikrakstam Wall Street Journal sacīja, ka sociālais līgums Eiropā ir miris. Viņš to neatbalstīja, viņš to aprakstīja, taču būtībā tas ir tas, pie kā noved politika. Varbūt tas nav “miris”, tas ir pārspīlēts, bet tiek uzbrukts.
Vai galēji labējo uzplaukums tādās valstīs kā Grieķija un Francija ir vienkārši vēl viens eirozonas krīzes simptoms?
Nevar būt nekādu šaubu. Es domāju, ka Grieķijā tas ir acīmredzams, lai gan Francijā tas notiek jau kādu laiku. Tas ir balstīts uz antiislāma un musulmaņu rasismu. Patiesībā tas pārsniedz to, kas ir Francijā. Ir lietas, kas, manuprāt, netiek apspriestas. Pieņemsim, ka Francija šodien sāka izraidīt ebrejus no valsts un dzīt tos uz vietu, kur viņiem uzbruks, viņi tiks represēti un iedzīti nabadzībā un postā. Jūs pat nevarat aprakstīt kņadu, kas tam sekos, bet tieši to Francija dara: nevis pret ebrejiem, bet pret romiem, pret kuriem nacisti izturējās gandrīz tāpat kā pret ebrejiem. Viņi bija holokausta upuri. Viņi tiek spiesti doties uz Rumāniju un Ungāriju, kur viņus sagaida nožēlojama nākotne, un par to gandrīz nav teikts neviens vārds. Un tie nav galēji labējie, tie ir visā spektrā, kas, manuprāt, ir diezgan ievērojams.
Taču galēji labējo notikumu attīstība Eiropā ir biedējoša. Arī Vācija piedzīvo ko līdzīgu. Piemēram, Vācijā ir neonacistu grupas, lai gan tās nesauc sevi par "neonacistiem", kas tagad organizējas, lai nosodītu Drēzdenes bombardēšanu, apgalvojot, ka tika nogalināti 250,000 1930 cilvēku, kas ir desmit reizes vairāk nekā faktiskais skaits. Es domāju, ka Drēzdenes bombardēšana patiešām bija noziegums — liels noziegums —, bet ne veids, kā to izmanto neonacistu grupas. Ja jūs dodaties nedaudz tālāk uz austrumiem, teiksim, uz Ungāriju, tikai pagājušajā nedēļā likumdevējs Žolts Barats no galēji labējās partijas Jobbik uzstājās ar skandalozu runu, kurā viņš nosodīja ebreju klātbūtni lēmumu pieņemšanas amatos: "mēs" man ir jāsastāda to saraksts, tie jāidentificē, jāatbrīvojas no šī vēža” un tā tālāk. Ziniet, es esmu pietiekami vecs, lai personīgi to atcerētos no XNUMX. gadiem, taču mēs visi zinām, ko tas nozīmē. Tas notiek lielā daļā Eiropas — galvenokārt ar pretmusulmaņu rasismu — un tā ir biedējoša parādība.
Vai īstermiņā varat redzēt, kā Eiropa atrisina savu krīzi?
Pašlaik eirozona tikai atliek savas problēmas — to, ko sauc par "skārda spārdīšanu ceļā" —, tā nerisina tās. Ir nopietnas problēmas. Eirozona, manuprāt, kopumā ir pozitīva attīstība, taču tā tiek risināta tādā veidā, kas grauj solījumu, kas tai vajadzētu būt. Es domāju, ka ir vispāratzīts, ka ir jābūt vairāk politiskās savienības. Nevar būt sistēma, kurā valstis nevar kontrolēt savas valūtas un tām tiek uzspiesta taupība, ja tās nevar veikt pasākumus, ko jebkura cita valsts veiktu ekonomiskās krīzes gadījumā. Tā ir vienkārši neiespējama situācija, un tā ir jārisina.
Ir arī jāatzīst, ka Eiropa zināmā mērā cieš no tās relatīvās cilvēcības. Ja salīdzina Eiropu ar Ziemeļameriku, par vienoto valūtu vienojās aptuveni tad, kad tika nodibināts Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgums (NAFTA), taču tie tika darīti ļoti dažādi. Pirms nabadzīgāku valstu iesaistīšanas projektā Eiropā tika pieliktas ievērojamas pūles, lai daudzos veidos paaugstinātu to standartus, izmantojot reformas, subsīdijas un citus pasākumus. Tas tika darīts, lai tie neapdraudētu nodarbinātības un darba ņēmēju dzīves līmeni attīstītākajās Eiropas valstīs. Tas ir salīdzinoši humāns veids, kā virzīties uz integrāciju. Amerikas Savienotajās Valstīs kaut ko līdzīgu ierosināja ASV darbaspēka kustība un pat ASV Kongresa pētniecības birojs, taču tas tika noraidīts bez komentāriem. Tā vietā Meksika tika integrēta tādā veidā, kas bija diezgan kaitīgs meksikāņiem un arī amerikāņu un kanādiešu strādniekiem. Eiropa no tā cieš.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot