Šavisms parlamenta vēlēšanās saņēma nopietnu triecienu pagājušajā svētdienā, 6. decembrī. Trieciena spēks ir tāds, ka kustība joprojām kūsās. Venecuēlas opozīcija, kas brīvi organizēta vēlēšanu blokā, ko sauc par Demokrātiskās vienotības apaļo galdu (MUD), ieguva ne tikai deputātu vairākumu Nacionālajā asamblejā, bet arī kvalificēto vairākumu, kas vajadzīgs, lai izsludinātu referendumus, ierosinātu konstitucionālo reformu un reorganizētu tiesu sistēmu. . Šīs neveiksmes ilgtermiņa sekas, kas, iespējams, ir smagas un, iespējams, postošas, būs atkarīgas no Čavistu kustības spējas gan uzturēt iekšējo kārtību, gan arī pašas sevi atjaunot.
Saskaroties ar šiem vēlēšanu rezultātiem, prezidents Nikolass Maduro ir bijis viens no pirmajiem aicināt uz paškritiku un renovāciju čavismā. To pirms aptuveni pieciem gadiem mēģināja uzsākt nelaiķis līderis Ugo Čavess ar kampaņu “3Rs” (Revision, Rectification, Re-impulsing). Tomēr nopietna paškritika vienmēr ir izvairījusies no bolivāra kustības. Vairāk nekā ētisks jautājums, tā ir organizācijas problēma: kurš kuru kritizēs un ar kādu spēku? Vēsture ir parādījusi grūtības līdzsvarot demokrātija un centra
Arī paškritikai ir jāsaskaras ar faktiem un tie jāinterpretē bez aizspriedumiem. Galvenais fakts ir tas Svētdienās labi apmeklētajās vēlēšanās par diviem miljoniem vairāk vēlētāju izvēlējās opozīcijas bloku nekā Čavismu. Vai tas ir tāpēc, ka, kā teica prezidents Maduro, notiek “ekonomiskais karš” pret Venecuēlu un pret viņa valdību? Labākajā gadījumā skaidrojums ir daļējs. Ekonomiskais karš, piemēram, pret Salvadora Aljendes vadīto Čīli vai revolucionāro Kubu, ne vienmēr ir veiksmīgs. Ja Kuba ir pretojusies vairāk nekā 50 gadus un ar mazākiem resursiem, tad Venecuēlas valdības rīcībai, kas saskaras ar savu ekonomisko karu, ir jābūt kļūdainai. Galvenais faktors neapšaubāmi ir tas, ka, neskatoties uz valdības pastāvīgajiem brīdinājumiem par ekonomiskajām agresijām, tā nekad nav ierosinājusi saskaņotu stratēģiju to pārvarēšanai. Tas nozīmētu skaidri definēt ienaidnieku, noteikt tā štābu un pēc tam organizēt darbības, lai sasniegtu stratēģisku uzvaru.
Fakts, ka Maduro nav ierosinājis šādu stratēģiju, visticamāk, ir galvenais iemesls, kāpēc tik daudzi strādnieku šķiras vēlētāji, tostarp vēsturiski čavistiskajos sektoros, piemēram, slavenajā Karakasas 23 Enero barrio, pagājušajā svētdienā balsoja pret čavismu. Venecuēlas iedzīvotāji ir parādījuši savu noturību un lojalitāti situācijās, kas bija daudz nogurdinošākas, piemēram, naftas pārtraukšana 2002.–3. bet, kad gals nav redzams, jo vadībai trūkst stratēģiskā plāna, tad vadītājiem ir gandrīz neiespējami saglabāt uzticamību un sekotājiem saglabāt ticību.
Nākamā gada laikā Venecuēlas nopietnās ekonomiskās problēmas, kas ir strukturālas un lielā mērā saistītas ar globālo ekonomisko krīzi, turpināsies, neskatoties uz Demokrātu apaļā galda maldīgajiem solījumiem, ka balsošana par viņiem novedīs pie ātra atrisinājuma. Tas nozīmē, ka 2016.gads tiks iezīmēts ar diskursīvu cīņu par to, kurš ir atbildīgs – varas šķelšanās situācijā – par ekonomisko grūtību turpināšanos. Šeit Chavism sāksies ar neizdevīgumu, jo, kā liecina nesenie balsošanas rezultāti, tas šobrīd ir atbildīgs. Tomēr, kad opozīcijas viltus solījumi nāks gaismā – kopā ar tās iekšējo šķelšanos un nesaskaņotību, nemaz nerunājot par tās dziļi fašistiskām un genocīdiskām tendencēm –, tā tiks pakļauta lielākai masu kontrolei un kritikai.
Čavimam būs jācenšas saglabāt savus vērtīgākos sasniegumus un mantojumu. Tie ietver sociālās programmas un paplašināto demokrātiju, kas visas tiks uzbruktas. Tomēr tikpat svarīgas ir idejas un politiskais piemērs. Ja Čavista mantojums turpinās iedvesmot cilvēkus visā pasaulē, tos nedrīkst aprakt simtu kompromisu un atkāpju gruvešos. Nesenajā kampaņā Chavism iesaistījās nožēlojamās klientu praksēs (telefonu un automašīnu atdošanā) un baiļu kampaņā (“Labējie atņems tavu māju un datoru”), kas paradoksālā kārtā atgādināja opozīcijas antikomunistisko propagandu pret Čavesu 2006.–7. gadā. Jāatceras, ka opozīcija un imperiālisms vēlas ne tikai uzvarēt čavismu uz vietas, bet arī izdzēst tā mantojumu. Pēdējo vislabāk var panākt ar kustības involūciju, kā tas notika, kad Eiropas sociālistiskās kustības vispirms kļuva par “sociāldemokrātiskām” un pēc tam ne sociālistiskām, ne demokrātiskām. Šī iemesla dēļ Čavistam būtu jāstrādā, lai pretotos šādai deģenerācijai, pat riskējot zaudēt valsts varu.
Kriss Gilberts ir politikas zinātnes profesors Venecuēlas Bolivariana universitātē.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot
1 komentēt
Venecuēlas rezultāti noteikti nav labvēlīgi arī Kubai, kas saskaras ar līdzīgām problēmām,