Amerikas Savienoto Valstu kari vienmēr ir bijuši ļoti dārgi un kapitālietilpīgi, karojuši ar vismodernākajiem pieejamajiem ieročiem un pieņemot modernu, koncentrētu ienaidnieku, piemēram, Padomju Savienību. Arvien augošais Pentagona budžets ir praktiski vienīgais jautājums, par kuru vienojas gan republikāņi, gan demokrāti. Taču arvien dārgākajos, ieilgušajos karos ir lielas ekonomiskās un sociālās saistības, un tās, tāpat kā Vjetnamas gadījumā, galu galā izrādījās izšķirošas.
ASV kari kopš 1950. gada ir bijuši pret decentralizētiem ienaidniekiem situācijās bez skaidri definētām frontēm, kā tas ir parastajos karos. Saskaroties ar lielu uguns spēku, Korejā, Vjetnamā, Afganistānā, pat Irākā Amerikas pretinieki izklīst – viņi cīnās no alām, aiz džungļu lapotnēm utt., – izmantojot lētas, salīdzinoši primitīvas militārās tehnoloģijas pret vismodernāko ASV artilēriju, tankiem, helikopteriem, un gaisa jauda. Galu galā tā pretinieku pacietība un atjautība, kā arī gatavība nest upurus izdodas uzvarēt karos, nevis kaujās. Tās ienaidnieki nekad nestāv un necīnās saskaņā ar ASV noteikumiem, piedāvājot mērķus. Karš Vjetnamā bija ļoti ilgstošs un dārgs, un arī kari Irākā un Afganistānā ir ieilguši, un tas arvien vairāk ir politisks pienākums Vašingtonā pie varas esošajai partijai. Tas vairākkārt ir ilustrējis Amerikas varas robežas, un Korejas karš radīja pirmo precedentu.
Kad Korejas karš beidzās, ASV vadītāji zvērēja, ka nekad vairs necīnīsies uz zemes karu Āzijā. Korejas karš tika izcīnīts neizšķirti, būtībā sakāve ASV mērķim atkal apvienot valsti. Vjetnama vēlreiz pierādīja, ka ASV nevar uzvarēt sauszemes karā, un tur tas pilnībā cieta neveiksmi, vismaz militārajā ziņā. Viņu galīgos panākumus izraisīja pašu Vjetnamas komunistu apjukums, nevis Saigonas režīma vai amerikāņu ieroču panākumi. ASV vienmēr ir bijusi militāri neaizsargāta tieši tāpēc, ka tās ienaidnieki galvenokārt ir bijuši nabadzīgi un spiesti pielāgoties savas varas robežām.
Pēc tās sakāves Vjetnamā 1975. gadā ASV vadītāji atkal apņēmās nekad neizcīnīt sauszemes karu bez milzīgas militāras varas jau no konflikta sākuma un amerikāņu tautas atbalsta, kas Vjetnamas kara laikā pakāpeniski iedragāja. Veinbergera doktrīna 1984. gadā nostiprināja šo principu. ASV ir uzvarējušas karos pret maziem, salīdzinoši vājiem ienaidniekiem, kā Nikaragvā, bet gan Irākā, gan Afganistānā tā atkal ir pieļāvusi Korejas un Vjetnamas karu kļūdas. Tā joprojām vēlas būt "neaizstājams spēks", citējot bijušo valsts sekretāri Madlēnu Olbraitu, taču tā nevar izcīnīt kārotās uzvaras. Tāpat kā piedzēries cilvēks, tas vairs nekontrolē sevi, savu vidi un nedara savu rīcību atbilstoši savai uztverei. Tāpēc tas ir bīstams gan sev, gan pasaulei.
Gabriels Kolko ir vadošais mūsdienu kara vēstures zinātnieks. Viņš ir klasiskās grāmatas Kara gadsimts: politika, konflikti un sabiedrība kopš 1914. gada autors, Vēl viens kara gadsimts? un Kara laikmets: ASV konfrontē pasauli un pēc sociālisma. Viņš ir arī uzrakstījis labāko Vjetnamas kara vēsturi, Kara anatomija: Vjetnama, ASV un mūsdienu vēsturiskā pieredze. Viņa jaunākā grāmata ir World in Crisis.
Avots: CounterPunch