“Es redzu, ka tuvākajā nākotnē tuvojas krīze, kas mani satrauc un liek man trīcēt par savas valsts drošību. . . . korporācijas ir iekāpušas tronī un sekos korupcijas laikmets augstās vietās, un valsts naudas vara centīsies pagarināt savu valdīšanu, strādājot pie tautas aizspriedumiem, līdz visa bagātība tiks apkopota dažās rokās un republika tiks iznīcināta. ”.
—ASV prezidents Ābrahams Linkolns, 21. gada 1864. novembris
(vēstule pulkvežam Viljamam F. Elkinsam)
Filmas “Linkolns” dramatiskais spēks un lieliskā aktierspēle ir radījusi daudz komentāru, kritikas un rakstu par šo mūsu vēstures posmu. Bet es neesmu redzējis, ka neviens nav pieminējis, vēl jo mazāk izpētījis, dažiem neērto patiesību, ka Ābrahams Linkolns tika ievēlēts par prezidenta kandidātu no tā, ko šodien uzskatītu par *trešo* partiju.
Līdz 1854. gadam Amerikas Savienotajās Valstīs nebija nevienas Republikāņu partijas. Tolaik divas dominējošās partijas bija Demokrāti un Whigs.
Trešā Republikāņu partija nenāca no debesīm. Tās pirmsākumi meklējami 1840. gadā izveidotajā pret verdzību vērstajā Liberty Party, ko 1848. gadā nomainīja partija Free Soil, bet pēc sešiem gadiem — republikāņi. Kopīgais bija viņu pretestība verdzības izplatībai, tautai augot.
Līdz 1860. gada vēlēšanām, kad verdzības jautājums kļuva par dominējošo un ļoti šķelmīgo problēmu, ar kuru valstī bija jāsaskaras, Whig partija, kas 1850. gados bija dziļi sašķelta verdzības jautājumā, vairs nepastāvēja. Šajās vēlēšanās Linkolns uzvarēja ar tautas balsu skaitu – 39.8%. Demokrātu kandidāts saņēma 29.5% balsu, Dienvidu demokrātu kandidāts (no demokrātiem atdalījies) ieguva 18.1% un Konstitucionālās savienības kandidāts ieguva 12.6%.
Četrus gadus vēlāk, kad dienvidu konfederācijas štati nepiedalījās, Linkolns ar 55-45% uzvarēja savu vienīgo sāncensi Džordžu Makklelanu no Demokrātu partijas.
Vai šai iepriekš īsi ieskicētajai vēsturei ir kāda nozīme mūsu šodienas situācijai?
Viens no veidiem, kā tas varētu būt, ir novērtēt, kā radās Republikāņu partija, kas galu galā ievēlēja Linkolnu. Tas tika izveidots tradicionālāku, kā tos saprot mūsdienās, “trešo pušu” partiju Liberty un Free Soil rezultātā. Augstākais prezidentu balsu kopskaits Brīvības partijai bija 2.3% 1844. gadā. Vislielākais prezidentu balsu kopskaits Brīvās augsnes partijai bija 10% 1848. gadā. Četrus gadus vēlāk, 1852. gadā, tas saruka līdz 5%. Pirms nākamajām prezidenta vēlēšanām izveidojās Republikāņu partija.
Vislielākais balsu kopskaits jebkuram trešās partijas politiskajam kreiso kandidātam kopš 1950. gadiem bija 2.8% balsu, ko Ralfs Naders ieguva Zaļās partijas līnijā 2000. gadā. Tomēr kopš tā laika, atšķirībā no tā, kas notika pusotru gadsimtu pirms Zaļās partijas prezidenta amata kandidāti ir saņēmuši ne vairāk kā 0.5% balsu.
Skaidrs, ka korporatīvās naudas ietekmei pār mūsu moderno vēlēšanu sistēmu, tostarp pār masu medijiem, kā arī ierobežojošiem vēlēšanu biļetenu piekļuves likumiem un citiem šķēršļiem ir bijusi liela saistība ar Zaļo vājajām vietām un citiem progresīviem trešo pušu centieniem. Taču tas var būt arī tāpēc, ka nav bijis viena visaptveroša, visu apgrūtoša jautājuma, kura risināšanā esošā divu partiju sistēma nespēj progresēt.
Verdzība bija tāda problēma 1840. un 50. gados. Tas bija milzīgs, vissvarīgākais jautājums, un vēl jaunās valsts politiskajai struktūrai bija ļoti grūti ar to tikt galā. Galīgais risinājums, tā atcelšana, tika panākts tikai ļoti postoša un asiņaina pilsoņu kara rezultātā pēc politiskās sistēmas sadalīšanās četrās partijās 1860. gada vēlēšanās, kas ļāva Linkolnam uzvarēt.
Man šķiet, ka mums ir problēma vai savstarpēju problēmu kopums, kas ir analogs verdzībai: klimata krīze vai šīs krīzes kombinācija ar ekonomikas un nevienlīdzības krīzi. Ņemot vērā fosilā kurināmā uzņēmumu dominējošo stāvokli pār enerģētikas politiku un korporatīvās varas dominēšanu, kurā naftas un gāzes kompānijas ir ļoti spēcīgas, pār abām politiskajām partijām, ir ļoti grūti saprast, kā mums, cilvēkiem, būs kādas iespējas šīs problēmas atrisināt. dziļas, sistēmiskas krīzes bez jaunas, dinamiskas, vienotas un spēcīgas neatkarīgas politiskās kustības, kas izaicina korporatīvo varu.
Tas nebūt nenozīmē politisko partiju per se. Ņemot vērā strukturālos šķēršļus nekorporatīvo partiju ceļā, es turpinu uzskatīt, ka ir vajadzīga ne tik daudz alternatīva partija, cik alternatīva, partijai līdzīga, bet elastīgāka vēlēšanu organizācija, kas apvieno ne-sektantisku alternatīvu partiju atbalstītājus ar patiesi progresīvi demokrāti un varbūt daži republikāņi. Mēs būtu vienoti aiz platformas, kurā prioritāte būtu ātra pāreja no naftas, oglēm un gāzes uz atjaunojamo enerģiju, saglabāšana un efektivitāte, taisnīga pāreja tiem, kas pašlaik strādā fosilā kurināmā un kara nozarēs, pozitīva rīcība, lai nodrošinātu darbavietas un pienācīgus ienākumus. tiem, kas vēsturiski ir izslēgti no tām, un zaļš jauns darījums, kas rada miljoniem un miljoniem sociāli noderīgu, svarīgu un mieru veicinošu darbavietu.
Linkolnam savā 1864. gada novembra vēstulē bija taisnība. Daudz par vēlu, cerams, ka ne par vēlu, saglabāsim zemi apdzīvojamu, uzvarot cīņā par demokrātiju un cilvēktiesībām, par kurām viņš centās savas dzīves laikā.
Teds Gliks ir bijis progresīvs aktīvists un organizators kopš 1968. gada un klimata organizators kopš 2004. gada. Iepriekšējos rakstus un papildu informāciju var atrast vietnē http://tedglick.com, un viņam var sekot twitter plkst http://twitter.com/jtglick.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot