Avots: International Viewpoint
Krievijas iebrukums Ukrainā ir otrs noteicošais Jaunā aukstā kara brīdis, kurā pasaule ir iegrimusi kopš gadsimtu mijas ASV lēmuma paplašināt NATO rezultātā. Pirmais izšķirošais brīdis bija ASV vadītais iebrukums Irākā 2003. gadā. Tas beidzās ar pilnīgu neveiksmi ASV imperiālistisko mērķu sasniegšanai. Cena, ko Irāka maksāja un joprojām maksā kopā ar kaimiņvalstīm, ir bijusi milzīga, taču ASV imperiālisma tieksme iebrukt citās valstīs ir stipri ierobežota, ko apstiprina nesenā ASV izstāšanās no Afganistānas.
Krievijas iebrukuma Ukrainā liktenis noteiks visu pārējo valstu tieksmi uz agresiju. Ja tas savukārt neizdosies, ietekme uz visām globālajām un reģionālajām varām būs spēcīga atturoša ietekme. Ja tas izdosies, tas ir, ja Krievijai izdosies “nomierināt” Ukrainu zem krievu zābakiem, tas būs liels globālās situācijas slīdējums uz neierobežotu džungļu likumu, mudinot pašu ASV imperiālismu un tā sabiedrotos atsākt savu agresīvo nostāju.
Pagaidām ukraiņu tautas varonīgā pretošanās sajukusi nekārtībā visu Vladimira Putina reakcionāro cienītāju spektru, sākot no globālajiem cietajiem labējiem un galēji labējiem līdz pseidokreisajiem Krievijas imperiālisma atbalstītājiem. Putina uzvara Ukrainā ārkārtīgi stiprinātu šo reakcionārās politikas klāstu.
Papildus vispārējam Krievijas iebrukuma nosodījumam īsto antiimpiālistu rindās ir bijis arī zināms apjukums par konkrēto nostāju, kas jāieņem jautājumos, kas saistīti ar notiekošo karu. Ir svarīgi šos jautājumus noskaidrot.
1. Nepietiek ar aicinājumu Krievijai pārtraukt uzbrukumus un aicināt “nekavējoties pārtraukt uguni un atgriezties pie sarunu galda”. Mēs neizmantojām šādu ANO līdzīgu valodu, kad ASV iebruka Irākā, bet prasījām tūlītēju un beznosacījumu agresoru atkāpšanos, kā mēs to darījām visos gadījumos, kad vienā valstī iebruka cita valsts. Tāpat mums būtu jāpieprasa ne tikai agresijas pārtraukšana, bet arī tūlītēja un bezierunu Krievijas karaspēka izvešana no Ukrainas.
2. Krievijas izstāšanās prasība attiecas uz katru Ukrainas teritorijas collu – arī uz teritoriju, kurā Krievija iebruka 2014. gadā. Kad notiek strīds par kādas teritorijas piederību jebkur pasaulē – piemēram, Krimu vai provincēm Austrumukrainā, Šajā gadījumā mēs nekad nepieņemam, ka tas tiek atrisināts ar neapbruņotu spēku un varenības likumu, bet vienmēr tikai ar attiecīgo cilvēku brīvu izmantošanu savas demokrātiskās pašnoteikšanās tiesības.
3. Mēs esam pret aicinājumiem uz vienu impērijas spēku tiešu militāru iejaukšanos pret citiem, neatkarīgi no tā, vai tas ir ar zābakiem uz zemes vai lidojumu aizlieguma zonas uzspiešanu no attāluma. Principā mēs esam pret tiešu militāru iejaukšanos no jebkura imperiālistiskā spēka jebkur. Lūgt vienam no viņiem sadurties ar otru ir līdzvērtīgi vēlēties pasaules karu starp kodolvalstīm. Turklāt nav nekādu iespēju, ka šādu iejaukšanos varētu īstenot starptautisko tiesību robežās, jo lielākajai daļai imperiālistisku spēku ANO Drošības padomē ir veto tiesības. Pat ja var viegli saprast, ka agresijas upuri ukraiņi var izmisuma vadīti izteikt šādus zvanus, tās tomēr ir bezatbildīgas prasības.
4. Mēs esam par aizsardzības ieroču piegādi agresijas upuriem bez jebkādām stīgām – šajā gadījumā Ukrainas valstij, kas cīnās pret Krievijas iebrukumu tās teritorijā. Neviens atbildīgs antiimperiālists neaicināja PSRS vai Ķīnu iesaistīties karā Vjetnamā pret ASV iebrukumu, taču visi radikālie antiimpiālisti atbalstīja Maskavas un Pekinas palielinātu ieroču piegādi Vjetnamas pretestībai. Sniegt tiem, kas cīnās taisnīgā karā, līdzekļus, lai cīnītos pret daudz spēcīgāku agresoru, ir elementārs internacionālistu pienākums. Acīmredzama pretestība šādām piegādēm ir pretrunā elementārai solidaritātei ar upuriem.
5. Mums principā nav vispārējas attieksmes pret sankcijām. Mēs atbalstījām sankcijas pret Dienvidāfrikas Aparteīda valsti, un mēs esam par sankcijām, kas vērstas pret Izraēlas koloniālo koloniālo okupāciju. Mēs bijām pret sankcijām, kas tika noteiktas Irākas valstij pēc tam, kad to 1991. gadā iznīcināja karš, jo tās bija slepkavnieciskas sankcijas, kas kalpoja ne tikai iemesla dēļ, bet tikai valsts pakļaušanai ASV imperiālismam par gandrīz genocīdām izmaksām tās iedzīvotājiem. Rietumu lielvaras ir pieņēmušas veselu virkni jaunu sankciju pret Krievijas valsti par tās iebrukumu Ukrainā. Daži no tiem patiešām var ierobežot Putina autokrātiskā režīma spēju finansēt savu kara mašīnu, citi var kaitēt Krievijas iedzīvotājiem, īpaši neietekmējot režīmu vai tā oligarhiskos draugus. Mūsu pretestība Krievijas agresijai apvienojumā ar mūsu neuzticību Rietumu imperiālistu valdībām nozīmē, ka mums nevajadzētu ne atbalstīt pēdējās sankcijas, ne pieprasīt tās atcelt.
6. Visbeidzot, visredzamākais un vienkāršākais jautājums no progresīvā perspektīvas ir prasība atvērt visas robežas Ukrainas bēgļiem, kā tas būtu jādara visiem bēgļiem, kas bēg no kara un vajāšanas no jebkuras pasaules daļas. Pienākums uzņemt un izmitināt bēgļus, kā arī ar to saistītās izmaksas ir taisnīgi jāsadala visām bagātajām valstīm. Neatliekamā humānā palīdzība būtu jāsniedz arī iekšzemē pārvietotajām personām Ukrainas robežās.
Solidaritāte ar ukraiņu tautu!
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot