ANO beidzot sabruka. Balsojums Drošības padomē notika 16. oktobrī: 15-Mīlestība par labu ASV rezolūcijai Nr. 1511. Krievijas prezidentam Putinam vajadzēja mazāk nekā stundu, lai pārliecinātu franču Žaku Širaku un vācieti Gerhardu Šrēderu pievienoties vienbalsīgajam spriedumam. Lielbritānijas ārlietu ministrs Džeks Strovs mudināja Ķīnas ārlietu ministru Li Džaoksinu atkal likt veto savā kabatā. Sīrijai, kas nesen tika noraidīta tās centienos nosodīt Izraēlu par tās uzbrukumu uz ziemeļiem no Damaskas, nebija vēdera cīņai. ANO vāks, kas jau sen kārots visā pasaulē, tagad ir pieejams visiem venālajiem spēkiem, lai sadalītu Irāku, iespējams, vairs ne zem zvaigznēm un svītrām, bet tagad zem pūderzilā.
Šķita, ka augustā Kofi Annans izvēlējās neatkarīgu kursu, kad viņš izklaidēja ANO operāciju Irākā, “ne tikai dalot slogu, bet arī dalot lēmumus un atbildību ar citiem. Ja tas nenotiks, es domāju, ka būs ļoti grūti iegūt otru rezolūciju, kas apmierinātu visus.
Nekas tamlīdzīgs nenotika. Rezolūcija 1511 (ko ierosināja ASV, Apvienotā Karaliste, Spānija un Kamerūna) vienkārši apstiprina Irākas suverenitāti, bet neaicina to īstenot nekavējoties. Tajā Koalīcijas pagaidu iestāde (“Iestāde”, tas ir, ASV un Apvienotās Karalistes spēki) tiek nosaukta par “pagaidu” un 5. pantā tiek prasīts, lai iestāde “cik drīz vien iespējams atgrieztu Irākas tautai pārvaldības pienākumus un pilnvaras. ”.
Nav noteikta grafika, taču ir tūlītējs pieprasījums pēc “sloga sadales”. 8. punktā teikts, ka ANO "jānostiprina sava vitāli svarīgā loma Irākā, tostarp sniedzot humāno palīdzību, veicinot Irākas ekonomisko atjaunošanu un apstākļus ilgtspējīgai attīstībai, kā arī veicinot centienus atjaunot un izveidot nacionālās un vietējās institūcijas reprezentatīvai valdībai". Tie, protams, ir kodēti vārdi: ar savām darbībām Irākā ASV iestāde ir parādījusi, ka termins “ilgtspējīga attīstība” patiesībā nozīmē privatizāciju.
Turklāt 14. punkts “mudina dalībvalstis saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mandātu sniegt palīdzību, tostarp militāros spēkus, daudznacionālajiem spēkiem”: ANO segums turkiem, pakistāniešiem un indiešiem, lai palīdzētu brūnajiem ķermeņiem mirt peļņas mašīnas dēļ.
Rezolūcija 1511 ir par karaspēku, bet tā ir arī par naudu. Neilgi pēc balsojuma Kolins Pauels uzstājās Nacionālistu sabiedriskajā radio un sacīja: "Acīmredzot mēs esam ļoti gandarīti par šo vienprātīgo balsojumu par pašreizējo Rezolūciju 1511. Tas parāda, ka starptautiskā sabiedrība sanāk kopā."
Pauela izteikumu konteksts bija nauda: 87 miljardu dolāru skaitlis. Demokrāti un viņiem līdzīgie rada lielu troksni par rekonstrukcijas paketes lielumu. Jūs mums teicāt, ka tas būs lēts karš, šķiet, viņi saka Bušam, un tie bija meli. Ja karš maksātu lētāk, vai mēs būtu laimīgāki? Vai mēs atbalstītu lētus karus? Vai nav pienācis laiks runāt par kompensācijas apmēru ne tikai par aprēķināto iznīcināšanu šī uzbrukuma laikā, bet arī par desmit gadus ilgušo sankciju režīmu? ANO atbalsts atviegloja laukuma iekārtošanu Madrides donoru sanāksmei Irākai no 23. līdz 24. oktobrim.
Kā izteicās Itālijas ārlietu ministrs Franko Fratīni: "Es sagaidītu lielāku dāsnumu un gatavību, nekā es varētu gaidīt pirms šīs rezolūcijas pieņemšanas." Madrides sanāksme palielināja pārējās pasaules priekšnoteikumus, taču pat šī grupa skaidri norādīja, ka ASV nodokļu maksātājam ir jāsedz lielākā daļa izmaksu: jūs to sabojājat, jūs to salabojat. Turklāt Tokijas donoru sanāksmē Afganistānas atjaunošanai lielvalstis solīja atvērt savas čeku grāmatiņas, taču pagaidām to nav izdarījušas un pēc visa spriežot, var arī nedarīt. Tieši opijs ir nodrošinājis stabilitāti karavadoņa/Karzai/ASV režīmam, kas paliek spēkā.
Tā kā ANO vēlreiz paklanās BushCo gribai, tas atklāj "vienpusējas un daudzpusīgas attieksmes" debašu tukšumu: mūsu kustības balsis vēlējās, lai BushCo radītu vienprātību ANO par daudzpusēju iebrukumu Irākā, lai mēs varētu “Neturiet to vienatnē” un lai mēs “neatstātu aiz sevis nevienu eiropieti”.
Daudzu vienību ietvars neatzīst, ka BushCo jau izmanto vismaz divas daudzpusējas pieejas hegemonijas virzienā, un neviena no tām nav laba, un, lai to nosauktu par vienpusēju, tiek zaudēts reālais atbalsts pasaules korumpēto līderu vidū tās varai. Šeit ir divas BushCo daudzpusējas pieejas:
(1) ANO segums: lielvaras atklāti runā par korumpētajām, nedemokrātiskajām pasaules valstīm "ANO segumu", lai tās varētu kapitulēt kapitālistiskās globalizācijas priekšā, nezaudējot iekšējo leģitimitāti. ANO nav abstrakta institūcija, kas vienmēr spēj izpildīt tās statūtus. Kad mēs sakām “ANO”, mēs bieži domājam Drošības padomi – galvenokārt tāpēc, ka tās citas funkcijas ir noplicinātas līdzekļu trūkuma dēļ vai arī ir slēgtas (piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Transnacionālo korporāciju centrs trīsdesmit gadus mēģināja regulēt globālās korporācijas, pirms tas tika likvidēts 1992. gadā un pārvērtās par neoliberālo Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības biroju – tagad nevis korporāciju regulēšanai, bet gan privatizācijas rosināšanai). Un ar “Drošības padomi” mēs domājam piecas lielvaras, kurām ir veto tiesības, jo tās bija pirmās, kas izmēģināja un izvietoja kodolieročus.
Kodolieroču iegūšana nozīmē veto tiesības pār pasaules lietām: nav brīnums, ka visi negodīgie vēlas iegūt savas bumbas, lai pievienotos sākotnējai neliešu galerijai. ANO “dalībvalstis” ne vienmēr reprezentē savu sabiedrības viedokli: starp tām ir monarhijas, militārās diktatūras vai arī kapitālistiskās demokrātijas, kur uz priekšu izvirzās kandidāti ar visvairāk naudas. Šīs valdošās kliķes vēlas neizjaukt rūpīgo līdzsvaru, kas ļauj tām saglabāt varu - to sauc par "stabilitāti" un "drošību".
Tā kā viņu iedzīvotāji kļūst nemierīgi par ASV varu, vadītāji izsaka nominālus žestus pret ebrejiem (kā to nesen izdarīja Malaizijas Muhameds), pret musulmaņu terorismu (kā to vienmēr dara Indijas valdošā partija), pret šo vai citu specifisko ASV politiku (kā vācieši bieži dara). : bet galu galā visas šīs valdības cenšas izlīdzēties ar ASV, galvenokārt tāpēc, ka tām ir patiesa interese par ASV palīdzību, ASV atbalstu SVF palīdzībai un citām līdzīgām vajadzībām, kas aizēno viņu pašu sabrukušās sociālās programmas. attīstību. Viņiem ir vajadzīgs ANO segums, lai palīdzētu ASV imperiālismam.
(2) Sadarbspēja: ASV militārie spēki trenējas ar spēkiem visā planētā, no Singapūras flotes līdz Uzbekistānas īpašajiem spēkiem. Šo “kopīgo mācību vingrinājumu” mērķis ir panākt “savstarpēju izmantojamību” vai dot iespēju diviem vai vairākiem militārajiem spēkiem darboties saskaņoti kaujas lauka situācijā. Pārējās pasaules bruņotie spēki tiek apmācīti, lai tie būtu saderīgi ar ASV armiju – nepieciešamības gadījumā pieslēgtos Pentagona tehnikai. Šīs attiecības nav neitrālas, tikai par tehniskās zinātības izkliedi.
2003. gadā ASV un Indijas īpašie spēki trenējās gan Mizoramas mežos, gan Ladakas kalnos, abiem reģioniem, kas robežojas ar Ķīnu; Turklāt Indijas un ASV flotes ir veikušas kopīgas operācijas Malakas šaurumā, galvenajā kanālā naftas sūtījumiem no Persijas līča uz Ķīnu un Japānu — kā Brahma Čelanijs no privāti finansētā Politikas izpētes centra Ņūdeli un akā. Zināms un labi informēts pret Ķīnu vērstais vanags saka, ka 2001. gada novembra mācības Amphex, ko Bengālijas līcī vadīja abas flotes, bija “mērķētas pret Ķīnu. Mūsu vadība zina, ka amerikāņiem nepatīk Pekinas militārā klātbūtne Indijas okeānā, un viņi varētu likt Ņūdeli veikt aizsardzības pasākumus. Indija bija žēlsirdīga par karaspēka sūtījuma nosūtīšanu uz Irāku, taču tā nav apturējusi savu militāro spēku nodošanu impērijas dienestā citur.
Mēs neatbalstām ne daudzpusēju, ne vienpusēju imperiālismu: tā ir būtība. Mēs iebilstam pret imperiālismu neatkarīgi no tā, vai to īsteno ASV kaujinieki atsevišķi vai ar dažādu pasaules “līderu” palīdzību, kuri, kā tos sauca Neruda, ir “kūtsmēslus un sviedru sūcēji vīnogulāji/žņaugšas liānas/feodālo boa ķēdes”. Lai mūs nemaldina ziemeļu–dienvidu, vienpusējā–daudzpusējā ietvars – visi šie veidi, kā vien nomelnot ASV iekārtojumu, vienlaikus neizraisot mūsu analītiskās dusmas uz viņu dedzīgajiem sabiedrotajiem, kas valda pārējā pasaulē. “ANO” vairs nav tāda, kāda tā varēja būt; šī 77 grupa tikai vēlas pievienoties 7 grupai, tad 8 (Krievija), tagad lēnām, varbūt 9 (ar Indiju) vai 10 (ar Izraēlu), un to skaits palielinās.