Kad Džūdija Rebika savā nesenajā Znet komentārā (“Vai antisemītisms ir kreiso problēmu problēma?”) pastāstīja šo stāstu:
“Manam tēvam katru dienu bija jācīnās uz skolu pret zēnu bandām, kas viņu sauca par netīro ebreju. Savā laikā viņš man stāstīja, ka Toronto ezera piekrastē Sunnyside pludmalē uzraksti vēstīja: "Suņi vai ebreji nav atļauti."
Es nevarēju neatcerēties zīmes, par kurām biju dzirdējis, ka koloniālajā Indijā bija rakstīts “Suņi vai hinduisti nav atļauti” vai Japānas okupētajā Šanhajā, kas teica: “Suņi vai ķīnieši nav atļauti”. Un tā kā Džūdijas darbu pamudināja pirmiedzīvotāja Deivida Ahenakeva vārdi, šķiet piemēroti pieminēt, ka ap Sun Peaks kūrortu Britu Kolumbijā, Kanādā, kur notiek rūgta cīņa starp daudznacionālu kūrortu korporāciju un Secwempec pamatiedzīvotājiem, kas. šo korporāciju mēģina izspiest, ir ziņojumi par zīmēm, kas saka: "Pēc BC valdības rīkojuma indiešus nedrīkst atļaut".
Holokausts bija visšausmīgākais notikums ilgajā, nepārtrauktajā Eiropas antisemītisma vēsturē. Saskaņā ar šī antisemītisma noteikumiem ebreji tika ieslodzīti geto. Viņiem nebija atļauts saimniekot vai īpašumā zemi. Viņi bija ierobežoti ar nelielu skaitu profesiju, no kuriem viena bija naudas aizdošana (kas arī kristiešiem bija tabu), un pēc tam par to aizvainoja un periodiski atsavināja, kad tie, kuriem viņi bija aizņēmuši naudu, bija bagāti un vareni. Ikreiz, kad Eiropa bija gatava doties krusta karā pret ārējiem neticīgajiem musulmaņu pasaulē, ebreju geto bija pirmie, kas cieta no pogromiem, nemieriem un slaktiņiem. Pēc tam, kad Eiropa 1492. gadā iekaroja pēdējo karalisti musulmaņu Spānijā, kur līdzās pastāvēja musulmaņi, ebreji un kristieši, musulmaņiem un ebrejiem tika dota iespēja pievērsties kristietībai vai izraidīt. Daudzi izvēlējās pievērsties, lai varētu paturēt savas zemes, taču tika dibināta Svētā Inkvizīcija, lai izskaustu tos konvertētos, kuri slepeni joprojām praktizēja islāmu vai jūdaismu, sadedzinātu viņus uz sārta un, protams, atņemtu viņu zemi.
Tā ir visa Eiropas vēsture, stāsts par Eiropas cietsirdību pret ebrejiem, kurus baltādains pārākums vienmēr ir uzskatījis par svešu ienaidnieku — un ir svarīgi to uzsvērt — ne labāk par jebkuru citu melno un brūno tautu pasaulē.
Eiropas koloniālisms ir atbildīgs par holokaustiem visā trešajā pasaulē. Beļģijas karalis Leopolds valdīja pār, iespējams, 10 miljonu cilvēku nāvi Kongo 19. gadsimta beigās. Angļu koloniālisms vadīja desmitiem miljonu cilvēku nāvi bada dēļ Indijā. Eiropas vergu tirdzniecība gadsimtu gaitā melnajā holokaustā nogalināja neizsakāmus miljonus. Eiropas genocīdā Amerikas iekarošana nogalināja desmitiem miljonu pamatiedzīvotāju, un tas bija modelis, uz kura Hitlers nepārprotami balstīja savus iekarojumus.
Lieta ir tāda, ka antisemītisms ir daļa no plašāka stāsta par rasismu un balto pārākumu, kas aptver visu pasauli un gadsimtu vēsturi. Šis rasisms ir saistīts ar valdību, ekonomiku un sabiedrību vēsturi. Ja antisemītisms ir īpatnējs, tas nav tāpēc, ka, kā apgalvo Džūdija, "tas nav balstīts uz uzskatu, ka grupa ir zemāka, bet gan drīzāk balstās uz aizvainojumu par kādas etniskās grupas sasniegumiem, privilēģijām vai varu, iedomātu vai reālu". Tas attiecas arī uz rasismu pret Āzijas "modeļu minoritāti".
Tā vietā antisemītisms ir savdabīgs un slikti saprotams, jo dažos kontekstos ebreji tiek pakļauti visam naidam, ko var piedāvāt rasisms, un citos kontekstos viņi kļūst vienkārši par eiropiešiem.
Kad palestīnieši pretojas Izraēlas veiktajai viņu zemju okupācijai un Izraēlas veiktajai etniskajai tīrīšanai, viņi seko noteiktai vēsturei, rīkojas saskaņā ar noteiktu tradīciju. Bet tā nav Eiropas antisemītisma vēsture. Tā vietā tā ir kolonizēto un apspiesto cilvēku cīņas vēsture pret Eiropas koloniālismu – alžīriešu pret franču okupāciju vai Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju pret kolonistiem. Kā gan cilvēkiem, kuri ir cietuši no koloniālisma, nebūtu mulsinoši, kad ebreji, kuri tik nesen paši cieta no rasistiskās apspiešanas, kļūst par rasistiskas, koloniālās politikas īstenotājiem?
Bet šādi darbojas rasisms. Dažiem upuriem tas dažreiz piedāvā šādu darījumu: palīdziet mums apspiest tos, kas atrodas zemāk par jums, un jūs varēsit piecelties. Āzijas imigranti uz Ziemeļameriku labi zina šo darījumu. Mums jākļūst par parauga minoritātēm, ja vien nepievienojamies melnādaino, pamatiedzīvotāju, latīņamerikāņu cīņām par taisnīgumu. Gadījumā, ja mēs aizmirstam savu vietu, naidu un aizvainojumu vienmēr var pamudināt un izraisīt vardarbību — pietiek ar gadījuma naida noziegumiem, lai pārliecinātos, ka mēs atceramies.
Un cionisms no savas puses nav kolonizētas tautas atbrīvošanās ideoloģija. Tā vietā tā ir kolonizatora ideoloģija. Disidenti ebreji, piemēram, Normans Finkelšteins un Tims Vizs, norāda, ka tā ir balto pārākuma ideoloģija, kas cēlusies tieši no koloniālās Eiropas, kā to darīja antisemītisms.
Džūdija Rebika saka: "Visbriesmīgākais Ahenakew lietā ir tas, ka Ziemeļamerikas visvairāk apspiesto, vajāto cilvēku pārstāvis izceļ savu neapmierinātību ar ebrejiem." Savā ziņā tas pats attiecas uz Izraēlu. Pats šausmīgākais Izraēlas notiekošajā etniskajā tīrīšanā Palestīnā ir tas, ka tauta, kuru vēsturiski apspieda un vajā balto pārākums un koloniālisms, šodien agresīvi kolonizē tautu, kas gadsimtu gaitā ir piedzīvojusi lielu daļu no savām ciešanām.
Taču runāt par Izraēlas politiku, nerunājot par ASV aktīvo atbalstu un dažreiz arī šīs politikas izstrādi, ir kļūda. Izraēla ir mudināta darīt to, ko tā ir darījusi Tuvajos Austrumos, jo tā ir kalpojusi ASV darba kārtībai. Ierāmēt šo jautājumu saistībā ar ebrejiem un antisemītismu nozīmē aklumu pret realitāti, ka Izraēla darbojas kā daļa no lielāka imperiālisma un reģiona kontroles projekta. Abi antisemītisma atgadījumi, ko Džūdija apraksta savos komentāros — Ahenakew afēra un Indijas taksometra vadītājs — notikuši līdzīgu iemeslu dēļ: apspiestie un diskriminētie cilvēki redz “ebreju sazvērestību”, kur tā vietā valda balto pārākums, rasisms un imperiālisms, un neredzu, ka varas centri atrodas citur.
Antikoloniālās cīņas ir vislabākās, ja kolonizētie saprot, ar ko viņi patiesībā saskaras, atrod viens otru, cīnās kopā un atrod un veido solidaritāti. Pati Džūdija konsekventi kritizē Izraēlas politiku: “Manuprāt, Izraēlas rīcība Rietumkrastā un Gazas joslā ir nodevība pret ebreju tautas vēsturi. Es runāju pret viņiem, jo nevaru pieņemt, ka mana tauta, kas gadsimtiem ilgi tikusi vajāta, var vajāt citu tautu. Tā kā antisemītisms, rasisms un cionisms izriet no vienas saknes, visi ir laipni aicināti cīņā pret visiem trim