Paslēpts zarnās
Kad Gandijs atgriezās
Iedziļinoties Dakotās un Montānā, Amerikas lauksaimniecības centrā, Hariss un Vērs, Blūrs un Čārlijs Teilori spēja dot dzīvīgumu Apvienotajai lauksaimnieku līgai (UFL) un agrārajam radikālismam kopumā. Lejā dziļajos dienvidos darbojās līdzīgas tendences. Komunistu vadītā Share Croppers Union (SCU) radās Ralfa un Tomija Greju, Maka Koda, Eilas Greja, Al Mērfija, Klaida Džonsona un neskaitāmu citu iniciatīvas rezultātā. Vēsturnieks Robins Kellijs atklāja 1930. gadsimta 1930. gadu darba dziesmu, kurā tika cildināti šie “medītie klaidoņi, pagastu nabagi”, šie “pilsētās gūstekņi, parādu ieslodzītie”, kuri “pārvieto neredzamo armiju”. Vardarbība saskārās ar kustībām, bet arī federālās valdības reformu iejaukšanās (1940. gados) un kara laika darbi (XNUMX. gados). Dažus gadu desmitus iesūkušies jaunās iespējās, sirdszemes zemnieki novērsās no sasistajiem populistiem un komunistiem. Bet viņiem ir varens mantojums.
Sarkanā štata nemiernieki: pasakas par tautas pretestību Heartland (AK Press, 2008), ko rediģēja Džefrijs St. Klērs un Džošua Frenks, mērķis ir atdzīvināt šo dzīvo tradīciju. Grāmata ir nozīmīgs ieguldījums, lai lauztu domu, ka radikālisms dzīvo piekrastē un reakcija notiek centrā. Bagāti ar ieguves resursiem un aramzemi, Rietumus un Vidējos Rietumus ir izlaupījuši lielie biznesi, vienojoties ar saviem klēpja suņiem, politiķiem, kuri ir korporatīvās Amerikas meitasuzņēmums. Šīm interesēm strādnieku dzīvības un zemes veselība ir vienkārši "ārējās izmaksas", nekas, kas neinteresē ar bilanci apsēstos Volstrītas finansistus (kuri ar mūsu jūgu ir piesaistījuši mūs pārējos šāda veida domāšanai. pensiju fondus dubultā ieraksta grāmatvedības ritmos). Pārvarot robežu, sirds zemes iedzīvotāji ir cīnījušies, lai saglabātu savu cieņu, veselību un dzīves pasauli. Sarkanās valsts nemiernieki katalogos šīs cīņas: kā Oregonas iedzīvotāji pārspēja Ņūmonta vēlmi sagriezt Grassy Mountain; kā Cilvēktiesību koalīcijas labie cilvēki Tūsonā, Arizonā strādā starp tiem, kuriem jāšķērso ASV un Meksikas robeža, lai izdzīvotu; kā El Partido Verde mēģina uzsākt jaunu vēlēšanu vilni dienvidrietumos; kā Elouise Cobell, Blackfeet cilts vadītājs, cīnījās pret indiešiem parādā esošo federālo trasta fondu zādzību; kā Eds Villijs izglāba Marsh Fork pamatskolu; kā Tods Līks un Dakotas resursu padome vēlas atgūt lauksaimniecību no “lauku rūpnīcām”. Šajos un citos stāstos ir apkopotas vietējās iniciatīvas par maizes un sviesta jautājumiem, kas mulsina galveno politisko eliti. Priekšstatu par sirds zemi kā “baltu” tiek izmests šis reālistiskāks novērtējums par to, cik sarežģītas vienmēr ir bijušas lauksaimniecības zemes un kalni, deltas un prērijas.
Jo Sarkanās valsts nemiernieki ir kolekcija, tā nespēj izklāstīt šī stāsta pilnību, bet tikai to iesaka. Svētā Klēra ļoti smalkā žurnālistika svētīta var pat piedot dažus gājēju rakstus, kas pārblīvē grāmatu. Bet tas viss ir blakus. Ko darīt ar St. Clair apgalvojumu, ka "šīs jaunās kustības gars nebūs atrodams neviena kluba ietvaros. Tas ir ielās un mežos, kur tas vienmēr ir bijis. Pasteidzies. Vēl nav par vēlu pievienoties. Nav nepieciešama dalības karte.” Tā ir taisnība, ka ir daudz, daudz epizodisku sacelšanās aktu; daži no tiem ir individuāli pretošanās akti (Ruby Ridge, Rainbow Farm, Echo 9), kas beidzas ar mītisku nāvi, daži ir neliela mēroga juridiski izaicinājumi. Tas, ko šie žesti vai norādes nespēj izdarīt, ir salauzt plašas sabiedrības ticību divu partiju sistēmai un amerikānismam (ko Roksana Danbāra-Ortisa dēvē par “patieso reliģiju”). Kad es lasīju Tomasa Franka grāmatu par nevietā esošajām interesēm centrālajā daļā (no šķiru interesēm uz sociālo konservatīvismu), man šķita, ka tā ir vecā argumenta transponēšana, ka rases/dzimuma/seksualitātes kustības ir pārņēmušas šķiru kustības (domā Tods Gitlins un Ričards Rortijs). Nevienā gadījumā šī analīze nedarbojas. Klase nekad nav vienkārša lieta, ko vienmēr krusto dažādas identitātes, kas varētu gan virzīt, gan kavēt politisko darbību. Šķiru cīņa ir kaut kas tāds, kas notiek nemitīgi, taču tas nenozīmē, ka šādas eksistenciālas cīņas kā tādas piedzīvo tie, kas atrodas to vidū. Šī ir problēma, kuru Frenks mēģināja risināt, lai gan es domāju, ka viņa paša nezināšana vietējā politikā pasliktināja viņa analīzi. Kas ir tas, kas traucē organizatoriem, kuros tiekamies Sarkanās valsts nemiernieki paplašināt savu bāzi, padarīt viņu uzskatus par vides un cilvēku iznīcināšanu savās zemēs par kaimiņu veselo saprātu? Reliģiskam fatālismam šeit ir nozīme, bet tāpat ir masu medijiem un noteikti arī divām politiskajām partijām, kuru interesēs darbojas pašreizējā sistēma. Visi laipni aicināti opozīcijā, bet kāpēc viņi nenāk, pat ja biedra karte nav vajadzīga? Šis ir galvenais jautājums, kas mums ir priekšā.
Tādiem cilvēkiem kā Lems Heriss, kurš strādāja, lai izveidotu izturīgas organizācijas, mūsu tautas atmiņā ir īsi pārrāvumi (St. Klērs atceras Bezpartiju līgu, taču, izņemot to, nekas neliecina par organizēto kreiso ilggadējo mēģinājumu ražot cita veida sirds zeme). Mums tie ir jāizpēta, jāizpēta tie arhīvi Aiovas štatā un veco taimeru atmiņas, lai ne tikai saprastu kustības, bet arī meklētu to neveiksmes cēloņus. Pētījums par nespēju notvert cilvēku iztēli ir būtisks sākumpunkts mēģinājumam virzīt pašreizējos nemierniekus un iedzīvotāju masu jaunam horizontam. Jebkas, kas ir mazāks par to, var izkustināt mazas dienaskārtības, taču tas var neglābt mūs no aizmirstības, kas virzās uz mūsu nākotni.
Apmaksa
Viss jaunākais no Z tieši jūsu iesūtnē.
Institute for Social and Cultural Communications, Inc. ir 501(c)3 bezpeļņas organizācija.
Mūsu EIN # ir # 22-2959506. Jūsu ziedojums ir atskaitāms no nodokļiem likumā atļautajā apmērā.
Mēs nepieņemam finansējumu no reklāmas vai korporatīvajiem sponsoriem. Mēs paļaujamies uz tādiem ziedotājiem kā jūs, kas veiks mūsu darbu.
ZNetwork: kreisās puses ziņas, analīze, vīzija un stratēģija