Šomēnes, 2018. gada augustā, beidzas Grieķijas trešā parāda glābšanas programma (3–2015). Ja ticēt Eiropas un ASV presei, Grieķija tagad ir atguvusies un izkļuvusi no glābšanas programmas un tās gandrīz desmit gadus ilgās parādu krīzes un tās radītās depresijas. Bet šis secinājums nevarēja būt tālāk no patiesības.
Grieķija tikai tagad ir apmainījusi vienu kreditoru kopumu pret citu. Pirmajā glābšanas programmā 2010. gadā tā bija parādā galvenokārt Eiropas privātajām bankām. Otrajā glābšanas programmā iesaistījās visas Eiropas valsts institūcijas (dažkārt sauktas par trijotni — ti, Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka, Starptautiskais Valūtas fonds — Grieķijai, lai atmaksātu savus privātos kreditorus. Faktiski Grieķija nekad neredzēja Trijotne atmaksāja privātos investorus un faktiski pārskaitīja viņu parādus uz trijotnes bilancēm un pēc tam izrakstīja rēķinu Grieķijai. Grieķijai bija jāveic vēl lielāki maksājumi — šoreiz trijotnei. Pēc tam trijotne pēc kārtas maksāja eiro bankām. (Vācijas institūta pētījumi liecina, ka 95% no visiem Grieķijas parādu maksājumiem trijotnei trijotne galu galā pārdalīja Ziemeļeiropas bankām.) Tādējādi trijotne kalpoja kā eiro baņķieriem 2. (2012) Grieķijas parādu darījums.
Eirozonas divkāršā lejupslīde 2011.–13. gadā vēl vairāk saasināja Grieķijas parādu, liekot tai 2015.–18. gadā aizņemties vēl vairāk, lai samaksātu trijotnes parādu, kas tai radās 2012.–15. gadā (kas tika aizņemts, lai samaksātu 2010. gada privāto parādu). Tātad Grieķijai 2015.–18. gadā bija papildu parādi, lai finansētu un samaksātu 2012. gadā radušos parādu, lai samaksātu par parādu, kas tai radās 2010. gadā! Katru reizi, kad tika panākta vienošanās par jaunu parādu darījumu, parāds faktiski tika "pārcelts" un tam tika pievienots vēl vairāk. Neatkarīgi no tā, vai tie tika maksāti ar trijotnes starpniecību vai tieši, maksājumi vienmēr nonāca privātajās ziemeļu eiro bankās (galvenokārt Vācijas) bankās.
Tagad šodien, 2018. gadā, presē tiek runāts par to, ka Grieķija izkļūst no tā, spējot ienākt “privātajos tirgos”, lai piesaistītu jaunu privāto parādu, lai samaksātu par veco trijotnes iepriekšējo parādu. Bet ne tā. Viss, kas ir mainījies, ir tas, ka Grieķija tagad atkal var aizņemties (ti, vairāk parādu) no privātajiem investoriem, kā tas bija pirms 2012. gada. Šoreiz tā aizņemsies no privātā sektora (bankām, obligāciju spekulantiem, riska ieguldījumu fondiem, citiem grifu kapitālistiem) lai nomaksātu trijotnes iepriekšējo parādu.
Kā Grieķija maksā parāda procentus? No taupības, kas uzspiesta tās pilsoņiem, īpaši strādniekiem, mazajiem uzņēmumiem, pensionāriem, bezdarbniekiem, nabadzīgajiem. Grieķijas valsts un Grieķijas centrālā banka (tikai Eiropas Centrālās bankas pielikums saskaņā ar eiro valūtas sistēmu) iekasē Grieķijas-Syriza valdības pārvaldīto pārpalikumu (no nodokļu paaugstināšanas, pensiju samazinājumiem, algu samazinājumiem, nacionālo nozaru pārdošanas, ti, taupība). Pēc tam Grieķijas centrālie baņķieri veic parāda procentu maksājumus no aizdevumiem no trijotnes (kas maksā baņķieriem). Tagad Grieķija var turpināt netieši maksāt trijotnei un baņķieriem, kamēr tā atkal aizņemas no privātajiem investoriem un maksā tiem procentus par jauno parādu.
Taupības pasākumos nekas nemainās. Taupība paliek. Grieķijā bezdarbs joprojām saglabājas depresijas līmenī – 19.5%. Nodarbinātība joprojām ir par 17.5% zemāka par pirmsdepresijas līmeni. Grieķijā algas turpina stagnēt: kvalificētu strādnieku algas ir samazinātas par 35%, nekvalificētajiem - par 31%, bet minimālās algas - par 22%. Pensijas turpina samazināt, un tiesības uz pensiju ir palielinātas par 10 gadiem. Nodokļi ir paaugstināti gan darbiniekiem, gan mazajiem uzņēmumiem. Tā joprojām ir taupība citā vārdā. Un viņi to sauc par atveseļošanos! Vienīgā izmaiņa ir tā, kurš ir rēķinu piedzinējs? Troika? Jaunie privātie aizdevēji? Abi? Atbilde ir gan. Trijotne pāriet malā, un lai privātie grifu investori atkal iesaistās, lai aizdotu Grieķijai naudu (lai samaksātu trijotnei un viņu eirobankām), kamēr grifi atkal iekasē vēl lielākus procentus papildus jaunajam parādam, ko viņi piešķirs. Grieķija.
Grāmatā “Grieķijas laupīšana: parādās jauns finanšu imperiālisms”, ko 2016. gadā publicēja Clarity Press, es aprakstīju šo jauno ekspluatācijas veidu, kas tiek organizēts valsts līmenī valsts mērogā un kurā tagad spēlē valsts iestādes un aparāti, 21. gadsimtā. gadsimtā pieauga tiešā loma pārpalikuma un vērtības ieguvē no strādniekiem un mazajiem uzņēmumiem lielo kapitālistisko banku vārdā. Šis ir imperiālisma veids, kas atšķiras no pirms 20. gadsimta (aprakstīts klasiskajā Hobsona darbā) un 20. gadsimta sākuma skaidrojumiem (to lielā mērā ietekmēja Ļeņins un Hilferdings).
(Grāmatas noslēdzošajā nodaļā aplūkota imperiālisma vēsturiskā evolūcija no 19. līdz 21. gadsimtam, kā arī dažādas diskusijas. Grieķija ir 21. gadsimta imperiālisma jaunās formas mikrokosmosa piemērs. Lasītāji, kurus interesē šī plašāka analīze var izlasīt visu grāmatas 12k vārdu nobeiguma nodaļu vietnē http://kyklosproductions.com/articles.html. Atsauksmes par grāmatu ir pieejamas arī šajā tīmekļa vietnē, rīkjoslas cilnē Atsauksmes).
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot