Šajā visā ir zināma sirreālisma pakāpe. Hamas ir iepazīstinājis ar savu premjerministra izvēli prezidentam Mahmudam Abasam, jo Palestīnas atbrīvošanas tautas fronte paziņojusi, ka ir principā piekritusi pievienoties Hamas vadītajai valdībai.
Arābu pasaulē šāda politiskā transformācija (islāmistu un sociālistu sadarbība, lai izveidotu pārredzamu un demokrātisku parlamentu) ir iespējama tikai politiskā satīra, nevis kā sasniedzams un veselīgs politisks process. Taču palestīnieši — kā liecina Hamas parlamentārās uzvaras gājiens un vienmērīgā varas pāreja — šajā ziņā izrādās diezgan ārkārtēji.
Pats par sevi saprotams, ka palestīniešiem un tiem, kas patiesi atbalstījuši viņu demokrātisko nemiernieku darbību, ir daudz iemeslu lepoties. Acīmredzot tie, kas izmantoja demokrātiju kā mānekli, lai attaisnotu savu slikto ārpolitiku vai aizstāvētu savu nepamatotu militāro okupāciju, tagad ir spiesti nonākt nepatīkamā “dvēseļu meklēšanas” laikmetā – kā to ierosinājis Financial Times.
Hamas, iespējams, neapzināti, pēkšņi ir atņēmusi Vašingtonai pēdējo kārti Tuvo Austrumu ārpolitikas spēlē, kas jau bija sagrauta. Demokrātijas nodrošināšana līdz Hamas politiskajai uzplaukumam bija Vašingtonas spēcīgākais, kaut arī neskaidrākais iegansts, lai attaisnotu savu militāro klātbūtni Tuvajos Austrumos. Arī citi iegansti izrādījās viltus; masu iznīcināšanas ieroči un viss. Pat kara pret terorismu loģika tika apgriezta kājām gaisā, jo pēc Sadama Irāka kļuva par terorisma magnētu — terminu, ko plaši lieto ASV politikas veidotāji.
Nekas neatlika, kā vien vecā labā demokrātijas izlikšanās, kas darbojās labi, līdz palestīnieši nobalsoja tajā kritiskajā dienā janvāra beigās. Vairākums balsoja par Hamas nevis tās islāma dienaskārtības dēļ, bet gan tās bezkompromisa pretkorupcijas platformas, nostājas pret palestīniešu tiesībām un Izraēlas okupācijas Austrumjeruzalemē, Rietumkrastā un Gazā dēļ. Tie, kas saprot arābu un Izraēlas konflikta sarežģītību, noteikti arī atšifrēja šo balsojumu kā stingru noraidījumu ASV valdības apšaubāmajai lomai konfliktā un Izraēlas atbalstīšanā pret starptautiskajām tiesībām. Saskaņā ar Vašingtonas proizraēliešu fanu klubu apzināti neviennozīmīgo terminoloģiju palestīniešu balsojums atspoguļoja izteikti "antiamerikānisku" nostāju, kas patiešām ir visnegodīgākais nosaukums.
Pastāv iespēja, ka ASV ārpolitikas eksperti turpinās savu demokrātijas mediju parādi. Tomēr, kā mēs jau redzējām, demokrātijas retorika sāks graut, zaudējot taustāmās asociācijas un gandrīz tikai rožainos un nenosakāmos apgalvojumos. Īsāk sakot: “Padomā vēlreiz: Tuvo Austrumu demokrātija”, kā to apkopo raksta nosaukums izdevumā Foreign Policy. Autori ierosināja un pamatoti, ka “ASV vēlas demokrātiju Tuvajos Austrumos — līdz noteiktam līmenim”. Tomēr šķiet, ka palestīnieši ir kaut kā pārāk tālu aizveduši demokrātiju.
Pirms Hamas uzvaras Tuvo Austrumu demokrātijas vilciens šķita, ka ar fantastiskām runām un vairāk vai mazāk labvēlīgiem rezultātiem no ASV ārpolitikas perspektīvas traucās aprēķinātā ātrumā. Sākot ar labi noreklamētajiem, grandiozajiem demokrātijas eksperimentiem Irākā, Ēģiptē un līdz daudz mazāk populārajām, tomēr vienlīdz izrietošajām vietējām vai pašvaldību vēlēšanām dažādos Persijas līča štatos, status quo — ar gaidāmajām ASV interesēm — šķita labi saglabāts. Pat šķietami ierobežojamā trīce, ko izraisīja Musulmaņu brālības aptaujas rezultāti Ēģiptē, nespēja sagrozīt Buša administrācijas gribu turpināt pielāgot demokrātiju arābiem. Bet tad Hamas pārsteidzošā uzvara visu mainīja.
Nevajadzētu būt ilūzijām, ka Hamas uzvara vēlēšanās un tās sekas nav mainījušas plosošā konflikta parametrus: palestīnieši joprojām ir okupēta valsts, bet Izraēla joprojām ir okupants. Neskatoties uz to, Hamas varas pārņemšana, neskaitot militārās okupācijas ierobežojumus, uzsver ASV administrācijas un Izraēlas valdības sirsnības trūkumu attiecībā uz pirmās "piespiest demokrātiju" un otrās lielīšanās ar to, ka tā ir pati. un tikai.
Lieki piebilst, ka Hamas pie varas nostāda gan ASV, gan Izraēlu šausmīgā mīklā. Izraēlas jautājums ir acīmredzams: Izraēla nekad agrāk nav saskārusies ar palestīniešu “partneri”, kas būtu tik izlēmīgs savās prasībās un mērķos un tik neuztverts kukuļošanai vai iebiedēšanai. Pat sava "vienpusējā" žargona kulminācijā Izraēla labi zina, ka bez "mērenas" palestīniešu vadības maz var panākt, ciktāl Izraēlai tiek nodrošināts drošības stāvoklis, kamēr palestīniešu tiesības un brīvības tiek nekaunīgi liegtas.
Bet Buša administrācijas sabrukums, manuprāt, pārsniedz Izraēlas un palestīniešu konflikta ģeogrāfiskās robežas, lai sasniegtu daudz plašāku, tālejošāku politisko un stratēģisko vidi visos Tuvajos Austrumos, līdz tā ir ķibeles ar "politisko islāmu" un neapmierinātajiem, arābu un musulmaņu pasaules “neliešu pūļi” — aizņemties Chomsky terminu; tik traki un tik ļoti vēlas uzņemties atbildību par savu likteni — iespējams, caur vēlēšanu urnu.
Patiešām, Buša administrācija ir nonākusi lielākā politiskā haosā, nekā domājams. Ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt, izkļūt no savas “apņemšanās” pret demokrātiju Tuvajos Austrumos. Visi citi iegansti, lai attaisnotu ASV neuzmanību attiecībā uz ārpolitiku un beznosacījumu finansiālo un militāro atbalstu Izraēlai, kas vairs nav “vienīgā demokrātija Tuvajos Austrumos”, jau sen ir izmantota, ja nav pilnībā izsmelta. Kamēr nav izstrādāta alternatīva politika — iespējams, ka pašlaik tiek izstrādāta jauna ASV doktrīna par nelabvēlīgiem demokrātijas iznākumiem Tuvajos Austrumos —, ASV un Izraēla ķersies pie visa veida iebiedēšanas, iebiedēšanas un spiediena, lai pilnībā ignorētu jaunās doktrīnas nozīmi. Palestīnas valdība vai Hamas “izgrūšana” kā kopīgs plāns, ko nesen nopludināja ASV mediji. Cerība ir diskreditēt un pēc tam gāzt Hamas vadīto valdību, nepārdomājot visu tās demokrātijas “projektu”, kuras bojāejai būtu daudz lielākas sekas nekā par teroristu dēvētas kustības aizvākšanu.
Tikai laiks un plašsaziņas līdzekļos nopludinātie sižeti atklās, kas notiks. Tomēr agrīnās pazīmes — Izraēlas nodoms ar sankciju palīdzību mērdināt palestīniešus badā, kā arī ASV likumdevēju nepārspējams entuziasms sodīt palestīniešus par Hamas ievēlēšanu — padara gaidāmo Izraēlas un ASV ārpolitikas kursu vēl paredzamāku. Lai gan Izraēla saskata nelielu ļaunumu, padarot palestīniešus "visu daudz plānākus" tās ekonomisko sankciju politikas rezultātā, ASV nepārdomātā reakcija palestīniešu sodīšanā, visticamāk, iedragās ASV uzticamību vai visu, kas no tās paliek pāri.
-Remzijs Barūds māca masu komunikāciju Kērtina Tehnoloģiju universitātē un ir topošās grāmatas The Second Palestinian Intifada: A Chronicle of a People's Struggle autors. Viņš ir arī PalestineChronicle.com galvenais redaktors. Ar viņu var sazināties: editor@palestinechronicle .com
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot