Izmisīgi cenšoties panākt, lai Inflācijas samazināšanas likumā minētie skaitļi darbotos, Senāta sarunu dalībnieki pēdējā brīdī ieviesa 1% nodokli par akciju atpirkšanu, ko veic korporācijas. Lai gan prognozētie 74 miljardi ASV dolāru, ko paredz šis nodoklis, ir tikai nedaudz vairāk nekā 0.1% no prognozētajiem ieņēmumiem nākamajā desmitgadē, tas var izrādīties viens no svarīgākajiem noteikumus jaunajā likumā.
Ir divi galvenie iemesli, kāpēc šis noteikums ir svarīgs. Pirmais ir vienkāršs — lai gan atpirkšana bieži tiek demonizēta muļķīgu iemeslu dēļ, to pašreizējā nodokļu sistēma ir ļoti reāla problēma. Akciju atpirkšana un dividenžu izmaksas ir alternatīvi mehānismi, ar kuru palīdzību uzņēmumi izmaksā peļņu akcionāriem. Dividenžu izmaksas tiek tieši apliktas ar nodokļiem individuālā līmenī. Taču nauda, ko uzņēmumi izmaksā atpirkšanas rezultātā un kas nonāk pie akcionāriem augstāku akciju cenu veidā, netiek aplikta ar nodokli.
Šai asimetrijai nav nekādas loģikas. Valdībai nav iemesla dot priekšroku tam, ka uzņēmumi izmaksā naudu kā akciju atpirkšanu, nevis dividendes, taču nodokļu režīms tiem dod skaidru stimulu to darīt. Rezultātā pēcnodokļu peļņas daļa, kas izmaksāta kā dividendes, pagājušajā desmitgadē samazinājās līdz mazāk nekā 43% no vairāk nekā 56% 1960. gados, pirms tika noteikta atpirkšanas likumība.
Visticamāk, ka no šīs asimetrijas vislielākie ieguvēji būs bagātākie cilvēki. Nodokļi ir jāmaksā tikai tad, ja akcijas tiek pārdotas ar peļņu, un daudziem turīgākajiem cilvēkiem būs maz vajadzības pārdot akcijas. Viņi var atlikt nodokli uz nenoteiktu laiku un pat nodot akcijas mantiniekiem, nevienam nemaksājot kapitāla pieauguma nodokli.
Lielākajai daļai akcionāru ar vidējiem ienākumiem lielākā daļa akciju ir pensiju kontos. Šiem cilvēkiem nodokļu režīms attiecībā uz dividendēm un atpirkšanu ir identisks. Visi ienākumi 401(k) kontā tiek aplikti ar nodokļiem kā parasti ienākumi, kad nauda tiek izņemta.
Papildus šīs asimetrijas samazināšanai, atpirkšanas nodoklim ir priekšrocība, jo tā apliek ar nodokli akciju turējumus, kas netiek aplikti ar nodokļiem. Tas ietvertu ārvalstu investoru akciju turējumus, kuri tur gandrīz 40% no tirgus. Lai būtu skaidrs, 1% nodoklis par atpirkšanu ir salīdzinoši neliels solis šajā ziņā, taču tas iet pareizajā virzienā.
Lai gan asimetrijas samazināšana starp nodokļu režīmu attiecībā uz dividendēm un atpirkšanu ir liela problēma, tas ir mazāk svarīgais iemesls, lai svinētu šo jaunā likuma noteikumu. Akciju atpirkšanas aplikšana ar nodokļiem ir solis ceļā uz pāreju no uzņēmumu ienākuma nodokļa noteikšanas uz peļņu, kas nebūt nav caurskatāma, uz akcionāru peļņas aplikšanu ar nodokli, kas ir 100% pārredzama.
Lieta šeit ir vienkārša. IRS nav tieša veida, kā uzzināt, cik lielu peļņu uzņēmums ir guvis. Tas paļaujas uz uzņēmumu grāmatvežiem, lai piemērotu noteikumus par nolietojumu, izdevumiem un daudziem citiem faktoriem, kas ļauj viņiem noteikt, cik liela daļa uzņēmuma ieņēmumu ir peļņa.
Lieki piebilst, ka uzņēmumu grāmatvežiem ir milzīgs stimuls samazināt IRS uzrādīto peļņu. Viņi izmanto dažādas taktikas — dažas no tām ir likumīgas, bet dažas — apšaubāmas, lai panāktu, ka viņu peļņa, kas tiek aplikta ar ASV nodokli, šķiet pēc iespējas mazāka.
Dažos gadījumos tie var būt ārkārtīgi novatoriski, lai ASV peļņa parādās kā peļņa, kas gūta nodokļu oāzēs, piemēram, Īrijā vai Kaimanu salās. Viņi arī ir izstrādājuši ļoti radošus mehānismus peļņas atlikšanai uz periodiem, kuros tā varētu būt ērtāk tos atpazīt. Un dažreiz viņi vienkārši krāpjas.
Pamatojot uzņēmumu ienākuma nodokli uz peļņu akcionāriem (kapitāla pieaugumu un dividendēm), šī problēma tiek novērsta. Tie ir skaitļi, kas ir uzreiz pieejami jebkurā finanšu vietnē. Tie ir vienkārši tirgus kapitalizācijas pieaugums taksācijas gada laikā, kā arī dividenžu izmaksas.
IRS varētu ātri aprēķināt nodokļu saistības katram valsts publiski tirgotam uzņēmumam vienā izklājlapā. Var būt vēlams atļaut vairāku gadu vidējo aprēķinu, lai izlīdzinātu nodokļu saistības, un ieviest dažus noteikumus nodokļu saistību sadalei pa valstu jurisdikcijām. Taču šīs problēmas ir triviālas, salīdzinot ar problēmām, ar kurām IRS saskaras, pārskatot peļņas aprēķinus.
Mēs joprojām varam debatēt par nodokļu likmi, ko vēlamies uzlikt — būtība ir tāda, ka mēs varam paļauties uz to, ka faktiski iekasēsim neatkarīgi no Kongresa noteiktās nodokļu likmes. Kamēr nominālā nodokļa likme ir 21%, 2019. gadā korporācijas maksāja tikai 12.2% no viņu peļņas nodokļos.
Vēl svarīgāk par mērķa ieņēmumu iekasēšanu, pāreja uz uzņēmumu ienākuma nodokļa aplikšanu ar akcionāriem sniegto peļņu lielā mērā likvidēs nodokļu patvēruma nozari. Visiem grāmatvežiem un nodokļu juristiem, kuri pelna lielas algas, meklējot radošus veidus, kā samazināt uzņēmumu nodokļu saistības, tā vietā būs jāatrod produktīvs darbs, lai sevi uzturētu. IRS arī varētu radikāli samazināt savu darbinieku skaitu, kas nodarbojas ar uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarāciju uzraudzību.
1% nodoklis par akciju atpirkšanu, protams, ir tālu no uzņēmuma ienākuma nodokļa bāzes maiņas no peļņas uz peļņu akcionāriem. Tomēr tas ir milzīgs pirmais solis. Pēc tam, kad šis pasākums būs spēkā divus vai trīs gadus, būs iespējams salīdzināt mērķa ieņēmumus ar to, ko iekasē valdība. Mums būs arī labi dati par izpildes izmaksām, kas, visticamāk, ir mazsvarīgi, jo atpirkšanai iztērētā nauda ir pilnībā pārredzama.
Tam vajadzētu radīt atbalstu tālākai virzībai. Ir daudz saprātīgāk aplikt ar nodokli akcionāru atdevi, ko mēs redzam, nekā aplikt ar nodokli uzņēmumu peļņu, ko uzņēmumu grāmatveži mums aprēķina. Ievērojot šo nodokli par atpirkšanu, šis jautājums kļūs skaidrs visiem.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot