Angļu vēsturnieks AJP Teilors reiz apgalvoja, ka galvenā atšķirība starp jurista un vēsturnieka metodoloģijām ir tāda, ka “jurista mērķis ir ierosināt lietu; vēsturnieks vēlas izprast situāciju. Pēc Teilora teiktā, advokāta savāktie pierādījumi tiek “ielādēti” tādā veidā, kas maksimāli palielinās notiesāšanas vai attaisnošanas iespējas: “ikvienam, kurš paļaujas uz Å [šāda veida pierādījumiem], ir gandrīz neiespējami izvairīties no slodzes, ar kādu viņi tiek iekasēti."
No otras puses, vēsturniekiem būtu jāļauj “atdalītai un zinātniskai” pierādījumu pārbaudei, lai viņi izdarītu secinājumus, nevis ieņemtu nostāju un pēc tam retrospektīvi meklētu dokumentus, kas pamatotu savu lietu.
Kamēr Vašingtona un Londona apkopo savu dokumentāciju par Irākas masu iznīcināšanas ieročiem (MII) sabiedrības izglītošanai, ir vērts atgādināt Teilora brīdinājumu par “pielādētiem” dokumentiem. Bušs un Blērs izskata lietu, lai atbalstītu lēmumu, ko viņi jau ir pieņēmuši citu iemeslu dēļ. Viņus neinteresē saprātīga pierādījumu izvērtēšana.
Līdz ar to nākamais izšķirošais jautājums drāmā var nebūt dzirdams augstāk par griešanās un viedokļu pārvaldības kliedzieniem. Vai pārliecinoši pierādījumi par to, ka Irākai ir ķīmiskie, bioloģiskie vai kodolieroči, nozīmētu, ka Bagdāde varētu tos izmantot pret ASV un tās sabiedrotajiem?
Džordžs Bušs saka, ka jā, tomēr ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka tas ir ļoti maz ticams.
Pirmkārt, daudzi štati, tostarp ASV, Apvienotā Karaliste un Izraēla, izmanto šos ieročus, lai atturētu no ārējiem uzbrukumiem. Kāpēc Irāka nevar tos likumīgi izmantot šim nolūkam? Kā apgalvo neoreālists Kenets Valcs: “Ziemeļkoreja, Irāka, Irāna un citi zina, ka ASV var savaldīt tikai ar atturēšanas palīdzību. Masu iznīcināšanas ieroči ir vienīgais līdzeklis, ar kuru viņi var cerēt atturēt ASV. Viņi nevar cerēt uz to, paļaujoties uz parastajiem ieročiem.
Otrkārt, Irākai 1991. gada Persijas līča kara laikā bija ķīmiskie un bioloģiskie ieroči, un viņi izvēlējās tos neizmantot. Kāpēc Sadams Huseins būtu vairāk sliecas tos izmantot tagad, zinot šausminošās sekas (kā tās viņam paskaidroja Brents Skowcroft 1991. gadā), ja vien uz spēles nav likta viņa ļoti personiskā izdzīvošana un viņam vairs nav ko zaudēt?
Treškārt, ir taisnība, ka Sadams Huseins ir izmantojis šos ieročus jau iepriekš, pret Irānas karavīriem un, iespējams, visbēdīgāk 17. gada 1988. martā pret “savējiem” kurdu pilsētā Halabja. Pusstundas laikā pēc šī uzbrukuma vairāk nekā 5000 vīriešu, sieviešu un bērnu gāja bojā no ķīmiskajiem ieročiem, kas saturēja sinepju gāzi un nervus paralizējošās vielas zarīnu, tabunu un VX, kas viņiem tika nomestas.
Ja viņš tos lietojis iepriekš, vai viņš tos izmantos vēlreiz? Tas tiek pieņemts, netiešs un dažkārt teikts Rietumu galvaspilsētās, taču argumenta loģika liek domāt, ka ASV, visticamāk, izmantos kodolieročus, jo tā ir vienīgā valsts, kas iepriekš tos ir nometusi civiliedzīvotājiem. Vai tas ir ticami?
Ceturtkārt, cik norūpējušies Rietumi ir par to, kā Sadams Huseinas izmanto MII?
Pēc Halabdžas uzbrukuma Vašingtonu, šķiet, nesatrauca Sadama ķīmisko ieroču izmantošana. Sākotnēji ASV uzbrukumā vainoja Irānu, kas ir īpaši cinisks triks, ņemot vērā, ka Sadams arī bija izmantojis ķīmiskos ieročus pret Teherānas spēkiem to deviņus gadus ilgā konflikta laikā. Patiesībā Vašingtona turpināja izturēties pret Sadamu kā pret sabiedroto un tirdzniecības partneri ilgi pēc tam, kad uzbrukums Halabdžai tika atklāts kā viņa roku darbs.
Reigana administrācija pat mēģināja novērst kritiku par Sadama ķīmisko uzbrukumu kurdiem Kongresā, un 1989. gada decembrī Džordža Buša tēvs atļāva jaunus aizdevumus Sadamam, lai sasniegtu “mērķi palielināt ASV eksportu un sniegtu mums labākas pozīcijas vienoties ar Irāku par tās cilvēktiesību stāvokli.
1989. gada februārī, vienpadsmit mēnešus pēc uzbrukuma Halabdžai, ASV valsts sekretāra palīgs Džons Kellijs devās uz Bagdādi un sacīja Sadamam Huseinam, ka "jūs esat mērenības avots reģionā, un ASV vēlas paplašināt viņas attiecības ar Irāka." Ja Irāka turpinās cīnīties pret Irānas iespējamiem centieniem eksportēt revolucionāro islāmu visā reģionā, tā varētu paļauties uz Vašingtonu, lai novērstu tās skatienu no Sadama ļaunākajiem noziegumiem.
Pēc Viljama Blūma teiktā, Irākas līderis tika uzskatīts par tik mērenu, ka ASV Tirdzniecības departaments turpināja licencēt bioloģisko materiālu eksportu, tostarp virkni patogēnu aģentu, kā arī plānus par ķīmisko un bioloģisko kaujas iekārtu ražošanas iekārtām un ķīmisko kaujas galviņu uzpildes aprīkojumu. – uz Irāku līdz 1989. gada decembrim, divdesmit mēnešus pēc Halabdžas slaktiņa.
Kā atzīmēja Noams Čomskis, Apvienotā Karaliste joprojām atļāva militārā aprīkojuma un radioaktīvo materiālu eksportu uz Bagdādi dažas dienas pēc Irākas iebrukuma Kuveitā 1990. gada augustā. Diez vai bažu pazīmes.
Piektkārt, Rietumi atbalstīja Sadamu, kad viņš savas varas un ietekmes zenītā pastrādāja ļaunāko no saviem noziegumiem. Runājot par starptautisko atbalstu, īpaši Rietumu un padomju atbalstu, viņa bruņoto spēku spēku un viņa rūpniecības un aprīkojuma stāvokli, Sadams toreiz bija daudz bīstamāks nekā tagad, ko piemēroja ANO sankcijas, lidojumu aizlieguma zonas, politiskā izolācija un degradēta civilā infrastruktūra. Kāpēc Sadama mēģinājumi izstrādāt masu iznīcināšanas ieročus rada bažas tagad, kad tas nebija tad, kad viņš tos izmantoja?
Visbeidzot, kāds ķīmisko vai bioloģisko aģentu daudzums rada masu iznīcināšanas draudus? Kā tiks mērīts progress ceļā uz kodolieroču spējām un izskaidrots to skeptiskajai sabiedrībai? Kā sabiedrība var pārbaudīt defektētāju sniegto izlūkdatu un satelītnovērošanas fotogrāfiju? Maz ticams, ka prezidents Bušs vai premjerministrs Blērs vēlēsies atbildēt uz šiem jautājumiem, pat ja varētu. Pierādījumi par draudiem, kurus it kā radījusi ar MII bruņota Irāka, būs jāuzticas.
Vašingtonas, Londonas, Kanberas un citu valstu valdību izrāde, kas cenšas pārliecināt savus arvien šaubīgākos iedzīvotājus par nepieciešamību uzbrukt Irākai, ir piekāpšanās, ka tās jau ir zaudējušas pirmo cīņu. Tas, vai viņi uzvarēs karā pret sabiedrisko domu, lielā mērā būs atkarīgs no tā, cik ātri un efektīvi pretkara kustība spēs mobilizēties, lai atklātu savus melus un patiesos motīvus.
“Pierādījumam”, ko sagatavo Kara partija, būs jābūt daudz saturīgākam un pārliecinošākam nekā lielā mērā netiešajam Al Qaeda dokumentam, ko Blēra valdība pagājušajā gadā nodeva Pārstāvju palātai, lai attaisnotu uzbrukumu Afganistānai. Pretējā gadījumā, plānojot agresijas aktus pret kādu Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsti, Rietumi atkal būs pārkāpuši starptautiskās tiesības.
— Skots Burčils Starptautisko attiecību Sociālo un starptautisko studiju skolas lektors Dīkina universitāte 221 Burwood Highway Burwood Victoria 3125 Austrālija