Pēdējās nemiernieku fāzes laikā IRA mērķēja uz kontinentālo Lielbritāniju: tā bija tuvu Mārgaretas Tečeres un viņas kabineta uzspridzināšanai Braitonā. Dažus gadus vēlāk uz 10. numuru tika izšauta raķete. Mērķis bija arī Londonas finanšu ceturksnis. Nebija noslēpums par organizācijas identitāti, kas veica trāpījumus, vai tās prasības. Un tas viss notika, neskatoties uz dažādiem Commons pieņemtajiem terorisma novēršanas aktiem.

Bumbvedēji, kuri vakar mērķēja uz Londonu, ir anonīmi. Tiek pieņemts, ka tie, kas veica šos uzbrukumus, ir saistīti ar al-Qaida. Mēs vienkārši nezinām. Al-Qaida nav vienīgais pastāvošais teroristu grupējums. Tam ir konkurenti musulmaņu diasporā. Taču var droši pieņemt, ka šo bumbu cēlonis ir Jaunās leiboristu partijas un tās premjerministra nemitīgais atbalsts ASV kariem Afganistānā un Irākā.

Viens no Londonas mēra Kena Livingstona argumentiem, aicinot Toniju Blēru neatbalstīt karu Irākā, bija tālredzīgs: “Uzbrukums Irākai saasinās pasaules uzskatus un apdraudēs drošību un mieru visur. Londonai kā vienai no lielākajām pasaules pilsētām ir daudz ko zaudēt no kara un daudz ko iegūt no miera, starptautiskās sadarbības un globālās stabilitātes.

Lielākā daļa londoniešu (tāpat kā pārējā valsts) bija pret Irākas karu. Traģiski, viņi ir cietuši triecienu un samaksājuši cenu par Blēra pārvēlēšanu un kara turpinājumu.

Kopš 9. septembra es esmu apgalvojis, ka “karš pret terorismu” ir amorāls un neproduktīvs. Tā sankcionē valsts terora izmantošanu — bombardēšanas reidus, spīdzināšanu, neskaitāmus civiliedzīvotāju nāves gadījumus Afganistānā un Irākā — pret islāma anarhistiem, kuru skaits ir neliels, bet kuru sasniedzamība ir nāvējoša. Risinājums toreiz, tāpat kā tagad, ir politisks, nevis militārs. Lielbritānijas valdošā elite to lieliski saprata Īrijas gadījumā. Drošības pasākumi, pretterorisma likumi, kas steidzās caur parlamentu, personas apliecības, pilsoņu brīvību ierobežošana, neatrisinās problēmu. Ja kas, viņi mudinās jaunos musulmaņus neprātīgas vardarbības virzienā.

Īstais risinājums ir nekavējoties izbeigt Irākas, Afganistānas un Palestīnas okupāciju. Tas, ka par šiem trim kariem tiek ziņots neregulāri un tie maz nozīmē vairuma eiropiešu ikdienas dzīvi, nenozīmē, ka dusmas un rūgtums, ko tie izraisa musulmaņu pasaulē un tās diasporā, ir nenozīmīgas. Kamēr rietumu politiķi karos un viņu kolēģi musulmaņu pasaulē vēros klusumā, jauniešus piesaistīs grupas, kas veic nejaušas atriebības darbības.

G8 sākumā Blērs norādīja, ka "nabadzība ir terorisma cēlonis". Tas tā nav. Šīs vardarbības galvenais iemesls ir vardarbība, kas tiek nodarīta pret musulmaņu pasaules iedzīvotājiem. Un, ja tas netiks atzīts, šausmas turpināsies.

Tarika Ali jaunākā grāmata ir Runā par impēriju un pretestību.

---