"Iespējas vairojas, kad tās tiek izmantotas." - Sun Tzu
KĀPĒC MĒS RAKSTĀM
Nesen kādā ballītē viens no mums tika iepazīstināts kā organizators, kurš mēģināja uzsākt "jauno" Studenti demokrātiskai sabiedrībai (SDS). Persona pacēla uzacis. "Es neko nezinu par jauno SDS," viņa teica, "bet tas man liek domāt par Bītlu atkalapvienošanās turneju, kurā nav neviena no sākotnējiem dalībniekiem. Kāpēc es to gribētu redzēt?"
Arī mēs sākumā bijām skeptiski pret šo ideju. Mēs zinājām, ka mums ir jāmācās no kustībām un organizēšanas tradīcijām, kas ir bijušas pirms mums, un jāiesakņojas vēsturē, virzoties uz priekšu. Bet vai mums tiešām ir vajadzīga pusotra atkalapvienošanās tūre vai vairāk sešdesmito gadu dievkalpojumu? Protams, mēs domājām, ka mums vajadzētu veidot jaunas organizācijas, nevis mēģināt atjaunot vecās. Un kāpēc mēs vēlamies to atsākt ar tikpat trauslu vēsturi kā SDS?
Jaunā SDS 2008. gadā svinēja savu otro dzimšanas dienu Mārtiņa Lutera Kinga jaunākā dienā. Jaunajai organizācijai ir maz līdzības ar sākotnējo SDS. Bet ēka aOrganizācija ar tādu pašu uzmanību piesaistošu nosaukumu, centieni organizēties starp paaudzēm un saknes studentu varā un līdzdalības demokrātijā skāra ASV nervus. Gada laikā mums bija simtiem nodaļu un tūkstošiem dalībnieku visā thvairums no tiem organizēšanā ir jauni. SDS ātri kļuva par, iespējams, lielāko revolucionāro jaunatnes organizāciju valstī. Tas ir bijis aizraujošs laiks, kas radījis daudz intereses un iespēju, kā arī kļūdas, strīdus, vilšanos un sirds sāpes. Pēc diviem gadiem mēs vēlamies atkāpties un izpētīt SDS rašanos,[Ii] destilēt tās izaugsmes dinamiku un gūt dažas mācības no izaicinājumiem, ar kuriem esam saskārušies. Kamēr mēs katrs esam spēlējuši diMēs katrs esam darījuši visu iespējamo, lai saglabātu plašu skatījumu uz mūsu grupas nacionālo virzību.
Vairāk par visu SDS līdz šim ir bijis līdzeklis, lai iepazīstinātu jauniešus ar politisko organizēšanu visā ASV. Šis ievads notiek savādāk dažādās vietās, un vietējā līmenī pastāv liela SDS nodaļu dažādība. Mēs centīsimies izpētīt organizācijas dinamiku valsts organizēšana, vienlaikus atzīstot, ka šī nacionālā dinamika ne vienmēr ir tikusi atkārtota visās vietējās nodaļās, kā arī tā vienveidīgi neaptver SDS pieredzi visā valstī.[Iii]
Mēs cerējām, ka, palīdzot ieviest SDS, tā kļūs vairāk nekā vieta, kur cilvēki dalās ar idejām, un vairāk nekā kopīgs reklāmkarogs, zem kura cilvēki varētu identificēties. Mēs cerējām, ka tā varētu būt vieta, kur kolektīvi novērtēt politisko momentu, izstrādāt stratēģiju, kā to saskaņoti iesaistīt, un veidot jaunu organizatoru bāzi ASV kā daļu no lielākas masu kustības. Ja mēs spētu koordinēt savus centienus visā valstī, mēs spriedām, jaunie radikāļi vairs nepaliktu izolēti, jūtot, ka viņiem ir jāizgudro ritenis no jauna. Līdzdalības demokrātija ar mehānismiem, kas ļauj pieņemt ātrus lēmumus un nekavējoties reaģēt uz izmaiņām mūsu politiskajā vidē, varētu padarīt SDS par organizāciju, kas efektīvi risina aktuālas politiskās problēmas un sniedz nozīmīgu ieguldījumu lielākās jauniešu kustībās. Neskatoties uz sasniegumiem, SDS ir saskārusies ar nopietnām organizatoriskām problēmām un neveiksmēm. Ja SDS nespēj stāties pretī šiem izaicinājumiem, ir grūti iedomāties, kā palīdzēt veidot masu bāzi, kas mums nepieciešama, lai izveidotu jaunu sabiedrību.
SDS ir uz sliekšņa, kas varētu būt „labuma vai pārtraukuma” gads. Izpētot gan iespējas, gan izaicinājumus šajā jaunajā organizācijā, mēs esam identificējuši virkni pieņēmumu par kā notiek pārmaiņas. Lai gan daudzi dalībnieki ieradās SDS ar vismaz nelielu analīzi kā sabiedrība darbojas, SDS ir maz iesaistījusies politiskā izglītošanā vai iekšējās debatēs par to, kas, mūsuprāt, būs nepieciešams, lai izveidotu revolucionāru kustību. Lielākā daļa SDS projektu un piedzīvojumu joprojām ir balstīti uz jauktu un bieži vien pretrunīgu pieeju, rīku un aizspriedumu kopumu, kas izriet no vairākiem nepārbaudītiem pieņēmumiem.
Ja SDS ir jāpārvar savas pretrunas, tai ir jābūt mērķtiecīgākai, kolektīvi veidojot izpratni par to, kā cilvēki var mainīt sabiedrību. Mēs uzskatām, ka sociālās pārmaiņas notiek miljoniem cilvēku kolektīvas organizētas darbības rezultātā. Lai to paveiktu, mums ir vajadzīga skaidrība par to, kur mēs ejam, un par apņemšanos, kas nepieciešama, lai tur nokļūtu. Tas nozīmē virzīties uz tūlītējiem lēmumiem, kas organizatoriem ir jāpieņem, ņemot vērā praktiskos uzdevumus, kas saistīti ar lielāku mērķu sasniegšanu. Tā vietā, lai kļūtu paralizēti salu meklējumos pēc "politikas un procesa tīrības", kas ir atrauts no kustības veidošanas vajadzībām, mums ir jārada organizatoriski līdzekļi, kas spēj piespiest lielu skaitu cilvēku virzīties uz priekšu kopā. SDS ir jākoncentrējas uz svarīgiem mūsu laika politiskiem jautājumiem un tie izlēmīgi jāiesaista, ja tā vēlas izvairīties no sabrukšanas marginālā pašreferences aktīvistu tīklā.
KUR MĒS BIJĀM? NACIONĀLAIS UN KREISAIS KONTEKSTS
Ir viegli sajaukt pamatotu vilšanos ar apātiju. Tagad bēdīgi slavenajā New York Times Tomass Frīdmens apgalvoja, ka jaunatne mūsdienās iemieso apātisku studentu kultūru, kuru vairāk interesē emuāru rakstīšana par sociālajām pārmaiņām, nevis to radīšana. Profesori visā valstī nosoda atkāpšanās līmeni, ko viņi redz savos studentos.
Izlaižot SDS, mēs domājām, ka varam pierādīt, ka viņi kļūdās. Mēs uzskatījām, ka skepse un vilšanās atšķiras no apātijas. Neapmierinātie skeptiķi saprot, ka pārmaiņas ir jāveic, viņi vienkārši netic, ka to var izdarīt. Savukārt tiem, kas ir apātiski, vienkārši ir vienalga. Tā nav nejaušība, ka populārākie progresīvo mediju veidi ASV ir balstīti uz sarkasmu un komēdiju. Sīpoli, Colbert pārskats, un Daily Show ir populāri, jo runā par mūsu paaudzes pamatoto vilšanos.
Jauniešus nevajag pārliecināt, ka sabiedrība ir salauzta. Mūsu paaudzei ir vajadzīga rīcības brīvība. Mums ir jāparāda viens otram, ka pārmaiņas ir iespējamas, ka ir sabiedrības reorganizācijas veidi un ka ir grupas, kurām ir plāns, kā tās īstenot. Iesakņojoties senākas tāda paša nosaukuma organizācijas tradīcijās, SDS skāra šo studentu nervu. Rezultāts bija pievilcīgs spēks daudziem jauniem (progresīviem, pārsvarā baltajiem) cilvēkiem, no kuriem daudziem nekad nebija pieredzes sociālajās kustībās, kā arī jauniem radikāļiem, kuri bija satraukti, pirmo reizi sajūtoties kā daļai no kaut kā liela.
Tikmēr Irākas kara arvien pārskatāmākā zvērība politizēja studentus visā valstī. SDS lielā mērā bija atbilde uz politisko tukšumu Amerikas pilsētiņās: nebija nacionāla, daudzu jautājumu, radikāla studentu veidošanās. Irākas karš kopā ar iekšējiem uzbrukumiem pilsoņu brīvībām un cilvēktiesībām (īpaši viesuļvētras Katrīna sekām) bija galvenais jaunatnes un studentu politizēšanas spēks, taču neviens nesaistīja vietējo studentu pretkara darbu valsts sistēmā ar politisko plašumu, uz ko SDS šķita spējīgs.
Iepriekš pastāvošās studentu pretkara grupas izvēlējās iesaistīties kā SDS nodaļas, kļūstot par mūsu organizatorisko pamatu. Braiena skolā Peisa universitātē pretkara grupa kļuva par SDS nodaļu. Džoša Brandeisas pilsētiņā bija saistīta arī grupa Radical Student Alliance. Nosaukums SDS sniedza mums tādu impulsu, kāds mums bija nepieciešams, lai iegūtu valsts uzmanību un sazinātos ar citiem visā valstī, kuri pārņēma šo nosaukumu un tādējādi tika apvienoti, lai izveidotu SDS.
TĀTAD, KAS IR SDS?
SDS sākās kā jēdziens – mēms[IV] kas tika atklāts jauniešu vidū Amerikas Savienotajās Valstīs. Idejā bija ietverta iespēja izveidot nacionālu jaunatnes un studentu vadītu organizāciju, kas varētu pārvarēt ideoloģisko frakcionālismu, īstenot nepārprotami revolucionāru politiku un nostiprināt sevi jaunatnes varā un līdzdalības demokrātijā. Šī ideja ir pavērusi durvis uz kustībām sociālā, vides, rasu un ekonomiskā taisnīguma nodrošināšanai tūkstošiem jauniešu ASV.
Pirmajā gadā SDS nodaļas vadīja studentu izsūtīšanu par imigrantu tiesībām Maija dienā, organizēja lielus jauniešu kontingentus pretkara demonstrācijās, veiksmīgi bloķēja ieroču izvietošanu no ostām, slēdza militāro vervēšanas centrus, cīnījās ar izglītības budžeta samazināšanu, nodrošināja vārda brīvību. cīņas, gāza universitātes prezidentu, veidoja studentu apvienības, kandidēja uz studentu valdības vietām un praktizēja solidaritāti ar vietējās kopienas kampaņām. Dažas no agrīnajām, pamanāmākajām SDS nodaļām piesaistīja dalībniekus ar āķīgiem plašsaziņas līdzekļu trikiem, pārkāpjot pieņemama protesta robežas, lai rosinātu debates, pretrunas un rosinātu tikko politizējošos jauniešus.[V].
Spilgtās darbības ietvēra pilsonisko nepaklausību lielākajos militārās vervēšanas centros Ņujorkā un Jaunanglijā, kā arī ostu slēgšanu ziemeļrietumos un dienvidrietumos, lai apturētu kara krājumu sūtīšanu un karavīru pārvietošanu. Mēs rīkojām dažas strauji mainīgas, ļoti redzamas runas brīvības kampaņas Peisas universitātē, Centrālās Floridas universitātē,
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot