Sīrijas revolūcija ir nonākusi strupceļā, cerot panākt iznākumu, kas atbilstu savai imperiālistiskajai programmai Tuvajos Austrumos.
Kopš sacelšanās sākuma februārī Sīrijā valsts spēki ir nogalinājuši aptuveni 5,000 cilvēku, bet vēl daudzi tūkstoši ir ieslodzīti un spīdzināti. Taču ikvienam, kurš domā, ka Vašingtonas sirdī ir Sīrijas tautas cilvēktiesības, jāatceras, ka pirms deviņiem mēnešiem notikušās sacelšanās sākuma nedēļās ASV klusēja, kad prezidenta Bašara al Asada spēki mēģināja sagraut sākotnējo protestu kustību Sīrijā. Daraa pilsēta. Valsts sekretāre Hilarija Klintone raksturoja Asadu kā "reformatoru", un Senāta Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Džons Kerijs, kurš pēdējos gados izveidojis ciešas attiecības ar Asadu, iebilda par iespēju dot prezidentam iespēju.
Kaimiņvalsts Izraēla, kas gadu desmitiem ir attēlojusi Sīriju kā galveno draudu, ir arī lobējusi ASV, lai Asada paliktu vietā, lai nodrošinātu "stabilitāti" Tuvajos Austrumos. Virspusēji Izraēla runā par Sīrijas režīmu tā, it kā tas būtu ienaidnieks līgā ar Irānu. Bet Asads joprojām ir drošākais variants. Ja Sīrijā mainās režīms vai demokrātiskā kustība iegūs konkrētu pamatu, Izraēla nezina, ko sagaidīt.
Slaktiņiem turpinoties un revolucionārajai kustībai izplatoties, ASV secināja, ka Asada dienas ir skaitītas un novirzījās uz režīma maiņas perspektīvu. Rietumus uzmundrināja arī Lībijas sacelšanās iznākums, kas tika nolaupīts, pateicoties NATO bumbām, militārajiem "padomniekiem" un bijušajiem Muamara el Kadafi režīma līdzstrādniekiem.
Tāpēc imperiālistu politikas veidotāji apspriež, kā kalibrēt savu iejaukšanos Sīrijā. Irākas tipa iebrukums ir izslēgts acīmredzamu militāru, politisku un ekonomisku iemeslu dēļ. Taču Valsts departaments, Eiropas ārlietu ministrijas un militārpersonas uztraucas, ka pat Lībijas tipa bombardēšanas kampaņa var sadrumstalot Sīriju, izraisot tādu visaptverošu pilsoņu karu, kāds novērots kaimiņvalstī Libānā.
Tāpēc viņu mērķis ir gāzt Asada režīmu, vienlaikus saglabājot valsti neskartu.
- - - - - - - - - - - - - - - -
Rezultātā Rietumi pagaidām pārsvarā ierobežo savu iejaukšanos ar sankcijām un politisko atbalstu opozīcijai. Lai gan NATO dalībvalsts Turcija atļāva izveidot bāzi Brīvajai Sīrijas armijai, kas sastāv no Sīrijas militārpersonu pārbēdzējiem, ir maz pierādījumu, ka šiem kaujiniekiem ir doti ieroči un tāda veida apmācība, kāda ir nodrošināta Lībijas nemiernieku spēkiem.
Tādējādi iejaukšanās galvenā uzmanība tika pievērsta sankcijām. Rietumu lielvaras, kas strādā caur Turciju un Arābu līgu, cer uz militāru apvērsumu, kas gāztu Bašaru al Asadu un atstātu neskartu Sīrijas represīvo drošības aparātu.
Burhans Galiuns, Sīrijas Nacionālās padomes (SNC) vadītājs – opozīcijas jumta grupa, kurai ir ciešas attiecības ar Rietumiem,saka, ka vēlas to pašu: "Mēs vēlamies atšķirt režīmu un valsti Sīrijā. Nebūs haoss kā Lībijā. Mums joprojām ir spēcīgas militārās institūcijas, kuras mēs vēlamies saglabāt."
SNC vadītājs saka, ka ir pret Lībijas tipa iejaukšanos un vēlas, lai sīrieši paši veic savu revolūciju. Taču viņš nepārprotami aicina ANO atļaut daļēju lidojumu aizlieguma zonu, lai aizsargātu bēgļus un piešķirtu opozīcijai brīvu teritoriju, kurā organizēties:
Mēs lūdzam viņus [starptautisko sabiedrību] izvērtēt visas iespējamās iespējas, lai izveidotu un ieviestu drošu zonu Sīrijā un apturētu zvērības, kas tiek pastrādātas Sīrijas pilsētās. Mēs meklējam daļēju lidojumu aizlieguma zonu: aptverot ierobežotu teritoriju, nedaudz vairāk par vienu teritorijas daļu. Mēs nevēlamies, lai Sīrijas pretgaisa aizsardzība tiktu pilnībā iznīcināta.
Šķietamais SNC modelis ir lidojumu aizlieguma zona, ko ASV un Lielbritānija noteica virs Irākas Kurdistānas pēc 1991. gada Persijas līča kara. SNC vadošie rādītāji irizplatot dokumentu ko sagatavojusi Lielbritānijas starptautiskās drošības ideju grupa, kurā izklāstīts, kā Rietumu lielvaras varētu uzspiest šādu "drošu zonu".
Ghalouna uzskatus ne vienmēr atbalsta visi SNC elementi, kas ietver gan bijušā režīma elementus, gan vairāk kreisi no centra spēkus. Taču tieši Ghaloun ir tas, kuru imperiālisms paaugstina par galveno figūru.
Tikmēr imperiālistiskajā koalīcijā pastāv atšķirības, kuras ASV cenšas izmantot.
Savukārt Turcija vēlas izvairīties no visaptveroša kara vai NATO gaisa triecieniem, kas varētu izraisīt bēgļu krīzi uz tās robežām. Tā arī vēlas nostiprināties Sīrijā, vecās Turcijas Osmaņu impērijas teritorijā. Tas sniegtu Turcijai, kas Tuvo Austrumu politikā arvien uzstājīgāk ieņem, plašāku ietekmi arābu pasaulē.
Arī Arābu līgas iejaukšanās ir dalīta. Organizācijas plaši izplatītajā delegācijā Sīrijā bija pārstāvji no Persijas līča valstīm, kas darbojas kā Vašingtonas pilnvarotie, kā arī tādas personas kā bijušais Sudānas militārais darbinieks, kurš apsūdzēts kara noziegumos un kurš, visticamāk, simpatizē Asadam, nevis ASV mērķiem.
Bet kopumā Arābu līgas delegācijas mērķis bija nevis apturēt vai atklāt revolūcijas represijas, bet gan nodrošināt imperiālisma izlūkošanu - meklēt valdošās šķiras alternatīvu Asadam. Vēstījums: nogrāvi Asadu, un jūs varat saglabāt savu valsts drošības aparātu un ekonomiskās privilēģijas, līdzīgi kā Ēģiptes kapitālisti un militārpersonas cenšas darīt laikmetā pēc Mubaraka.
Piedāvājums vēl var vilināt kādu Sīrijas ģenerāli vai politiķi, kurš vēlas glābt savas ādas pēc Asada režīma. Taču pagaidām Ēģiptes variants Sīrijas valdošajai šķirai šķiet riskants. Militārajai huntai, kas vada Ēģipti, ir grūtības pāriet uz pat ļoti ierobežotu demokrātiju, un šādas problēmas Sīrijā ir vismaz tikpat lielas. Ņemot vērā saspringtos tīklus Sīrijas valdošās šķiras kodolā, nevar pateikt, ar ko beigsies pret Asadu vērstā tīrīšana, un tā var viegli izkļūt no kontroles un novest pie valsts sabrukuma.
Tāpēc Asada spēki bija gatavi notriekt protestētājus, kuri izgāja ielās, lai sazinātos ar Arābu līgas novērotājiem. Neatkarīgi no atsevišķu delegātu nodomiem viņi efektīvi darbojās kā režīma mērķa novērotāji. Daudzos revolucionāro aktīvistu ievietotajos video bija redzams, ka monitori represiju laikā neko nedarīja, jo viņi neko nevarēja vai nevēlējās darīt.
- - - - - - - - - - - - - - - -
KAmēr Rietumi nav spējuši padzīt Asadu, arī revolucionārā kustība nav bijusi veiksmīga.
Vairāk nekā 40 gadus Baath partijas režīms ir spēlējis uz reliģisko un etnisko šķelšanos, lai nostiprinātu savu varu. Daudzas vadošās militārās un politiskās figūras ir no minoritātes alavītu musulmaņu sektas.
Valsts savukārt ir izvirzījusies kā minoritāšu — alavītu, kā arī kristiešu un drūzu — aizstāve pret sunnītu musulmaņu vairākumu. Tas bija attaisnojums 1981. gada slaktiņam Hamā.
Tomēr kurdi tika sistemātiski diskriminēti, tostarp pilsonības tiesību liegšana aptuveni 300,000 XNUMX cilvēku, līdz režīms piedāvāja izmaiņas politikā, neveiksmīgi cenšoties atraut kurdus no revolucionārās kustības.
Tomēr ir pārāk vienkāršoti raksturot valsti kā "alavītu" režīmu. Asads valdījis sadarbībā ar sunnītu biznesa interešu tīklu, un šīs attiecības ir pārkārtotas ar neoliberālām uz tirgu orientētām reformām, kas pārstrukturējušas dažas nozares, kurās tradicionāli dominē valsts. Asads ir arī vadījis dažu nozaru pārstrukturēšanu, kurās tradicionāli dominē jau sen zināmi tirgotāji. Režīma elites dēli ir izmantojuši savus ģimenes politiskos sakarus, lai iejauktos tradicionālo tirgotāju biznesā.
Tajā pašā laikā daudzi kristieši ir pret režīmu, un ne visi alavīti to atbalsta. Daudzi alavīti pret to iebilst, jo uzskata, ka Asada ģimene viņu vārdā ir veikusi darbības, ar kurām viņi nevēlas būt saistīti, un kas viņiem nav guvuši labumu.
Paredzot revolucionāras kustības izredzes, kas šķērso reliģiskās un etniskās līnijas, režīms mēģināja atkārtoti nostiprināt savu mazākumtautību aizstāvja lomu — pēdējā laikā norādot uz sprādzieniem Damaskas galvaspilsētā kā al-Qaeda un sunnītu fundamentālistu darbu. Revolucionārie aktīvisti apgalvo, ka režīms pats ievietojis bumbas kā ieganstu turpmākām represijām.
Neatkarīgi no uzbrukuma avota ir skaidrs, ka Asads un režīms ir secinājuši, ka cīņas iedzīšana pilsoņu karā ir labākā cerība panākt, lai valdošā šķira, militārā elite un mazākumtautības paliktu pie tām.
Tomēr režīma problēma ir tā, ka tam trūkst pietiekami lojālu karaspēka, lai vienlaikus veiktu represijas visā valstī. Tāpēc tā mēģina demoralizēt kustību ar militāriem uzbrukumiem mērķa pilsētās, vienlaikus izmantojot snaiperus un slepkavas, lai terorizētu protestētājus citur.
Saskaņā ar šo spiedienu vietējām koordinācijas komitejām — revolucionārajām organizācijām uz vietas — ir bijis grūti izvirzīt skaidru politisko alternatīvu, kas būtu neatkarīga no arvien vairāk iejaukšanās atbalstošā SNC. Sīrijas kreisie ir mazi un vāji, sadalīti starp režīmu atbalstošām organizācijām un nelielām revolucionārajām grupām, kuras bija spiestas darboties pagrīdē valsts represiju dēļ.
Turklāt arodbiedrībās tradicionāli dominē valsts. Šī iemesla, kā arī etniskās, reliģiskās, cilšu un reģionālās atšķirības dēļ strādnieku šķira nav iekļuvusi cīņā neatkarīgi.
Lai gan galveno rūpniecības uzņēmumu strādnieki, iespējams, ir piedalījušies protestos, viņu revolucionārais aktīvisms darbavietās nav ieradies konsekventi vai vispār. Tas ir pavisam savādāk Ēģiptē, kur pirms pagājušā gada revolūcijas gadiem ilgi bija strādnieku šķiras aktīvisms, streiki un cīņa par arodbiedrībām, kas ir brīvas no valsts kontroles.
Vairākās pilsētās ir bijuši vispārēji streiki, taču tie ir bijuši pilsoniskie streiki, un darba vietas tika slēgtas līdzās maziem veikaliem, protestējot starp klasēm. Demonstrācijas Damaskas galvaspilsētā un Alepo tirdzniecības centrā ir bijušas maz ne tikai lielāka politiskā spiediena dēļ, bet arī tāpēc, ka biznesa pārstāvji un vidusšķira vilcinājušies šķirties no režīma. Abās pilsētās notiek arī koncentrēta apspiešana, un snaiperi ir izlikti gandrīz pie katras lielākās ēkas.
- - - - - - - - - - - - - - - -
Revolūcijas virzība uz priekšu ir atkarīga no tā, vai vietējās koordinācijas komitejās kreisā spārna strādnieki spēs mobilizēties strādnieku šķirai, kas var ekonomiski smagi ietekmēt režīmu — kā to izdarīja Ēģiptes strādnieki, beidzot piespiežot gāzt Hosni Mubaraku.
Protams, šādas darbības organizēšana represiju un gaidāmā pilsoņu kara kontekstā būs ārkārtīgi sarežģīta. Bet, ja vien netiks īstenota strādnieku sociālā vara, režīms centīsies novaldīt tautas mobilizācijas ar slepkavībām, arestiem, spīdzināšanu un ekonomiskajām grūtībām. Šādā noplicināšanas karā Sīrijas valstij ir galvenās priekšrocības.
Kas tālāk? Situācija ir ļoti nestabila un neparedzama. Režīms varētu sadalīties ekonomiskā spiediena un nespējas sagraut sacelšanos dēļ. Vai arī valsts varētu mobilizēties visaptverošam pilsoņu karam, cenšoties noturēt varu. Imperiālistu iejaukšanās varētu ļaut Asadam mēģināt pretendēt uz nacionālisma mantiju un iegūt atbalstu valdīšanas turpināšanai.
Bet joprojām ir iespējas jaunam revolucionāram uzplūdam. Sīrijas valsti neuzvarēs Brīvā Sīrijas armija militārā konfrontācijā, bet gan bruņoto spēku masveida pārrāvumi, kas varētu neitralizēt represijas galvenajās jomās un pavērt ceļu jaunam revolucionāram pacēlumam. Revolucionāri, kuri drosmīgi organizējās pret mežonīgām represijām, varētu vest cīņu rūpnīcās un savākt spēkus, kas varētu paralizēt režīmu.
Šāds pavērsiens pret strādnieku šķiru ir Sīrijas patiesas revolucionāras transformācijas perspektīva, nevis SNC Ghalioun ierosinātā alianse ar imperiālismu.
Mais Jasser un Yusef Khalil piedalījās šī raksta tapšanā.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot