Elektrības cenai ir Eiropā astronomiski pieauga pēdējo divu gadu laikā: līdz četras reizes salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu un 10 reizes pēdējo divu gadu laikā. Eiropas Savienība (ES) apgalvojusi, ka šis cenu kāpums ir saistīts ar gāzes sadārdzinājumu starptautiskajā tirgū un Krievija nepiegādā pietiekami daudz gāzes. Tas rada kritisku jautājumu: kāpēc, piemēram, Vācijas elektroenerģijas cenai vajadzētu celties četras reizes kad dabasgāze veicina apmēram viena septītā daļa no tās elektroenerģijas ražošanas? Kāpēc Apvienotajā Karalistē, kas 40 procentus no elektroenerģijas saražo no atjaunojamiem energoresursiem un atomelektrostacijām, un ražo pusi no dabasgāzes, ko tā patērē, arī redzat strauju elektrības cenas pieaugumu? Visas šīs runas par Krievijas vainošanu nesenajā gāzes cenu pieaugumā maskē realitāti, ka elektroenerģijas ražotāji patiesībā gūst astronomisku negaidītu peļņu. Nabadzīgākie patērētāji, kurus pandēmija jau ir piespiedusi pie sienas, saskaras ar nežēlīgu dilemmu: tā kā elektrības rēķini, iespējams, veidos 20–30 procentus no viņu mājsaimniecības budžeta ziemā, vai viņiem vajadzētu pirkt pārtiku vai uzturēt māju siltu?
Šis straujais elektroenerģijas cenu kāpums ir otra puse stāstam par tā dēvētajām tirgus reformām elektroenerģijas nozarē, kas notikušas pēdējo 30 gadu laikā. Elektrības izmaksas ir piesaistītas visdārgākā piegāde tīklam dienas un stundu izsolēs. Šobrīd tā ir dabasgāze, un tāpēc elektrības cenas strauji aug pat tad, ja gāze nav galvenais elektroapgādes avots tīklā. Tas ir tirgus fundamentālisms jeb tas, ko neoklasicisma ekonomisti sauc par marginālās lietderības teoriju. Tā bija daļa no Augusto Pinočeta elektroenerģijas sektora reformāmko viņš ieviesa Čīlē savas militārās diktatūras laikā no 1973. līdz 1990. gadam. Šo guru Pinočeta reformas bija Miltons Frīdmens, kuram palīdzēja viņa Čikāgas zēni. Princips, ka elektrības cena jābalsta uz tās “robežcenu”, pat kļuva par daļu no Pinočeta 1980. gada konstitūcijas Čīlē. Čīles reformas noveda pie valsts elektroenerģijas sektora privatizācijas, kas bija šo reformu uzsākšanas mērķis.
Tas bija čīlietis modelis ka Mārgareta Tečere nokopēja Apvienotajā Karalistē, ko pēc tam kopēja ES. Apvienotā Karaliste demontēt tās Centrālā elektroenerģijas ražošanas padome (CEGB), kas pārvaldīja visu tās elektroenerģijas infrastruktūru: ražošanu, pārvadi un lielapjoma sadali. Šis solis palīdzēja arī Apvienotajai Karalistei pāriet no vietējām oglēm savām termoelektrostacijām, spēcīgās ogļraču arodbiedrības sagraušana. Tās bija arī Enron tirgus “reformas” Kalifornijā, kas noveda pie vasaras sabrukumu tā tīkla 2000.–2001.
Lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, Eiropas Savienība lielā mērā izmantoja dabasgāzi kā savu vēlamo degvielu; tā arī palielināja atjaunojamo enerģiju — saules un vēja enerģiju — un pakāpeniski atcēla brūnogļu un ogļu izmantošanu. ES ir noteikusi virkni sankciju pret Krieviju, publiskojusi savus plānus pret valsti noteikt turpmākas sankcijas un konfiscējusi 300 miljardu eiro Krievijas rezerves guļ ES bankās. Arī ES ir teikusi, ka tā darīs samazināt par Krievijas naftas un gāzes piegādēm. Nav pārsteidzoši, ka Krievijai ir strauji samazināts tās gāzes piegādes ES. Ja Rietumi domātu, ka varētu apbruņot savu finansiālo spēku, kāpēc tā domāja, ka Krievija neatriebsies, rīkojoties tāpat ar gāzes piegādēm ES?
Sakarā ar Krievijas dabasgāzes piegādēm Rietumeiropai krītot, LNG cena starptautiskajā tirgū ir strauji pieaugusi. Vēl ļaunāk, tirgū vienkārši nav pietiekami daudz SDG, lai aizstātu gāzi, ko Krievija pa saviem cauruļvadiem piegādāja ES.
Gāzes cenai pieaugot par četras līdz sešas reizes pēdējos mēnešos strauji pieaugusi arī elektrības cena. Bet, tā kā tikai daļa elektroenerģijas tiek darbināta ar gāzi, visi pārējie enerģijas avoti — vēja, saules, kodolenerģijas, hidroelektrostacijas un pat netīrās ogles kurināmās stacijas — nogalina. Tas ir tikai tagad ES un UK tiek apspriests, kā risināt augsto elektroenerģijas cenu radīto slogu patērētājiem un elektroenerģijas ražotāju negaidīto peļņu šajā periodā.
Smagi cietuši ne tikai ES un Apvienotās Karalistes patērētāji. Tā ir arī Eiropas un Lielbritānijas rūpniecība. Nerūsējošā tērauda, mēslošanas līdzekļu, stikla ražošanas, alumīnija, cementa un mašīnbūves nozares ir jutīgas pret ieguldījumu izmaksām. Rezultātā visas šīs nozares ES un Apvienotajā Karalistē var tikt slēgtas.
Bijušais Grieķijas finanšu ministrs Janis Varufakis savā rakstā “Laiks uzspridzināt elektroenerģijas tirgus” raksta: “Eiropas Savienības enerģētikas sektors ir labs piemērs tam, ko tirgus fundamentālisms ir paveicis ar elektroenerģijas tīkliem visā pasaulē... Ir pienācis laiks likvidēt simulētos elektroenerģijas tirgus.” Pārējā pasaule darītu labi, ja nesekotu ES piemēram.
Kāpēc tad Indijas premjerministra Narendras Modi centrālā valdība steidzas šajā bezdibenī? Vai tā nemācījās no pagājušā gada pieredzes, kad pēc ogļu trūkuma, cenas elektroenerģijas tūlītējajā tirgū pieauga līdz 20 Rs (0.25 ASV dolāri) par vienību, pirms sabiedrības sašutuma dēļ tās tika ierobežotas līdz 12 Rs (0.15 $)? Tad kāpēc elektrības reformu aizsegā atkal virzīt uz šo bankrotējušo tirgus fundamentālisma politiku? Kas iegūs no šīm tirgus reformām? Protams, ne patērētāji, ne Indijas štatu valdības, kas nes lielāko nastu subsidēt elektroenerģijas cenas saviem patērētājiem.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot