Tā kā uz kautuvi tiek vesta vēl viena no tā dēvētajām “PIIGS” valstīm, ir vērts pajautāt, vai visas Eiropas varas iestāžu atbalstītās slaktiņas tiešām ir vajadzīgas. Īrijā ir trešais recesijas gads, un ienākumi uz vienu cilvēku kopš 20. gada jau ir samazinājušies par vairāk nekā 2007 procentiem. Bezdarbs ir vairāk nekā trīskāršojies no 4.3 procentiem 2006. gada beigās līdz 13.9 procentiem šodien.
Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) bāzes prognoze ir tāda, ka parāds līdz 100. gadam stabilizēsies tuvu 2014 procentiem no IKP, taču pat tas ir atkarīgs no nestabilajiem un dažkārt pretrunīgajiem "obligāciju modrību" noskaņojumiem, kuri ne vienmēr šķiet lai zinātu, ko viņi vēlas. Vienu dienu obligāciju tirgi ir laimīgi, jo valdība samazina budžetu un atlaiž darbiniekus, otrā dienā viņi no jauna apgūst nacionālā ienākuma uzskaiti un saprot, ka tas samazinās ekonomiku un palielinās deficīta un parādu slogu attiecībā pret IKP.
Diemžēl Eiropas iestādes zina, ko vēlas: tās vēlas saspiest Īriju, vēlas vairāk fiskālo stingrību un vēlas samazināt valdības lielumu. Un viņi to vēlas tagad, pat ja tas nozīmē, ka Īrija vēl vairāk iegrims recesijā.
Tāpēc ir saprotams, ka Īrijas valdība pretotos vienošanās noslēgšanai ar šīm iestādēm, tostarp Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku (ECB) un SVF. Eiropas Finanšu stabilitātes fonds tika izveidots maijā ar nosacījumu, ka jebkurai "glābšanai" tiks pievienoti kontrakcijas nosacījumi.
Vai ir kāda alternatīva? Jā - patiesībā ir daudz. Eiropas iestādēm ir pilnīgi iespējams palīdzēt Īrijai atgūties no recesijas, nepakļaujot ekonomiku un cilvēkus turpmākiem sodiem.
Īrija ir maza ekonomika, kurā dzīvo tikai 4.5 miljoni cilvēku un kuras IKP ir aptuveni 166 miljardi eiro. Ar tikai nelielu daļu no līdzekļiem, kas jau ir rezervēti šim mērķim, Eiropas iestādes un SVF var aizdot Īrijai visus nepieciešamos līdzekļus nākamajā vai divos gadā ar ļoti zemām procentu likmēm. Mēs runājam par aptuveni 80–90 miljardiem eiro nākamo trīs gadu laikā no 750 miljardu eiro fonda.
Kad šīs aizņemšanās vajadzības būs nodrošinātas, Īrijai vairs nebūs jāuztraucas par tādu aizņēmumu izmaksu pieaugumu, kāds izraisīja pašreizējo krīzi, kad viņu 10 gadu obligāciju procentu likmes dažu nedēļu laikā pieauga no sešiem līdz deviņiem procentiem. . Tas rada pašpiepildošus pareģojumus, kuros parādu nasta kļūst nepanesama, jo “obligāciju uzraugi” domā, ka tā varētu būt.
Eiropas iestādes varētu atcelt savus procikliskos nosacījumus un tā vietā ļaut Īrijai veikt pagaidu fiskālos stimulus, lai atjaunotu savas ekonomikas izaugsmi. Tā ir vispiemērotākā un praktiskākā alternatīva ilgstošai lejupslīdei.
Tā vietā Eiropas iestādes cenšas to, ko SVF savā 2010. gada jūlija IV panta apspriešana ar Īrijas valdību, sauc par "iekšējo devalvāciju". Tas ir process, kurā ekonomika sarūk un rada tik daudz bezdarba, ka algas dramatiski samazinās, un Īrijas ekonomika kļūst konkurētspējīgāka starptautiskā mērogā, pamatojoties uz zemākām vienības darbaspēka izmaksām. Tas ļautu ekonomikai atgūties no ārējā pieprasījuma stimulēšanas, t.i., palielinot neto eksportu.
Papildus milzīgajām sociālajām izmaksām un ekonomiskajiem atkritumiem, kas saistīti ar šādu stratēģiju, ir grūti iedomāties piemērus, kur tā ir faktiski darbojusies. Un šajā gadījumā tas ir vēl mazāk ticams, ja paskatās uz Īrijas galvenajiem eksporta tirgiem: eirozonu, Apvienoto Karalisti un ASV, kas neizskatās, ka tie būs plaukstoša pieprasījuma avoti pēc Īrijas eksporta tuvākajā nākotnē.
Ja vēlaties redzēt, cik labējās un 19. gadsimta brutālās ir Eiropas varas iestādes, salīdziniet tās ar Benu Bernanki, ASV Federālo rezervju sistēmas republikāņu priekšsēdētāju. Viņš nesen uzsāka otro “kvantitatīvās mīkstināšanas” jeb naudas radīšanas kārtu – nākamajos sešos mēnešos vēl 600 miljardus dolāru. Un šodien viņš to skaidri pateica ka šādas naudas radīšanas mērķis bija, lai federālā valdība to varētu izmantot citai fiskālo stimulu kārtai. ECB varētu darīt ko līdzīgu, ja ne savas labējās ideoloģijas un politikas dēļ.
Lai gan Īrija var šķist pārspēta jebkurā konfrontācijā ar Eiropas iestādēm, tā nebūt nav bezspēcīga. Eiropas iestādes un to sabiedrotie baņķieri nevēlas, lai Īrija nemaksātu parādus vai izstātos no eiro. Tas attiecas uz visām “PIIGS” valstīm, lai gan tās visas saskaras ar dažādām situācijām. Taču Īrija jau ir zaudējusi vairāk – produkcijas un nodarbinātības ziņā –, ko tā varētu būt zaudējusi pārstrukturēšanas/saistību nepildīšanas un, iespējams, pat aiziešanas no eiro rezultātā. Jautājums ir, cik daudz vairāk viņi ir gatavi upurēt, lai apmierinātu Eiropas iestāžu vēlmes?
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot