Tas, ka jaunākie amerikāņu centieni destabilizēt Venecuēlu tiek īstenoti, stabilizējot Gajānu, ir satriecoši ironiski. Lai destabilizētu Venecuēlas eksperimentu sociālismā un nacionālismā, Amerika izmanto Gajānu, kuras eksperimentu sociālismā un nacionālismā viņi destabilizēja pirms pusgadsimta.
Pēdējā iespēja destabilizēt Venecuēlu pacēla galvu šā gada sākumā. Bet tas gulēja gandrīz divsimt gadus.
1835. gadā Lielbritānijas valdība atbrīvojās no Gajānas kolonijas rietumu robežām, ko tā bija mantojusi no holandiešiem, un uzurpēja lielu daļu zemes no Venecuēlas.
1899. gadā strīdīgās teritorijas jautājums nonāca starptautiskā tribunālā. Tribunāls lēma par labu Lielbritānijai un piešķīra Britu Gajānai kontroli pār strīdīgo teritoriju. Venecuēlieši bija rūgti vīlušies. Viņi bija cerējuši, ka strīdā starpnieks būs objektīvāks tribunāls, kas sastāvēs no Latīņamerikas valstīm. Tā vietā strīdu izskatīja starptautiska organizācija, kurā dominēja ASV un — no visām valstīm — Lielbritānija. Lielbritānija diez vai bija neieinteresēta puse. Vēl ļaunāk, ka tribunālā nebija neviena Venecuēlas delegāta! Venecuēliešus pārstāvēja bijušais ASV prezidents Bendžamins Heriss.
"Lieki piebilst," paziņo Venecuēlas eksperts un Latīņamerikas vēstures profesors Migels Tinkers Salass, [Venecuēlas] izredzes gūt virsroku tribunālā, kurā dominē svešas varas, šķita vājas. Un slaids tas bija. Tribunāls, kurā dominēja Lielbritānija un izslēdza Venecuēlu, lēma par labu Lielbritānijai pār Venecuēlu. Tribunāls pieņēma lēmumu bez jebkāda pamatojuma. Ar šo spriedumu Lielbritānijai piederēja vairāk nekā 90% no strīdīgās teritorijas, ko tā bija nozagusi Venecuēlai pirms sešdesmit četriem gadiem.
Taču tribunāls bija ne tikai sakrauts, bet arī fiksēts. Amerikāņa oficiālais sekretārs, kurš pārstāvēja Venecuēlas delegāciju starptautiskajā tribunālā, Severo Malets-Prevosts apstiprināja Venecuēlas apgalvojumu, kad viņš pēcnāves vēstulē atklāja, ka Lielbritānijas un Krievijas valdības ietekmējušas tribunāla prezidentu, lai izdarītu spiedienu uz šķīrējtiesnešiem valdīt par labu Lielbritānijai.
Vēstule tika publicēta tikai 1949. gadā. Septiņpadsmit gadus vēlāk, 1966. gadā, atsaucoties uz korupciju, kas uzurpēja tās teritoriju, Venecuēla pieprasīja teritoriju Apvienoto Nāciju Organizācijā. Toreiz Venecuēla, Gajāna un Lielbritānija parakstīja Ženēvas līgumu, vienojoties atrisināt strīdu un ka ne Venecuēla, ne Gajāna strīdīgajā teritorijā neko nedarīs, kamēr nebūs panākts visiem pieņemams robežizlīgums.
Neskatoties uz šo vienošanos, Gajāna ir sākusi iegūt naftu strīdīgajā teritorijā. 2015. gada sākumā titāniskā ASV naftas kompānija ExxonMobil veica nozīmīgu naftas atradumu strīdīgajā teritorijā. Lai apietu bijušā prezidenta Ugo Čavesa pieņemtos likumus, kas nacionalizēja Venecuēlas naftas un dabasgāzes rūpniecību, kuru iepriekš galvenokārt kontrolēja Amerikas naftas intereses, Exxon un Gajāna vienkārši apgalvoja, ka nafta atrodas Gajānas teritorijā. Šī prasība tika izteikta, pilnībā pārkāpjot Ženēvas līgumu, kas noteica, ka neviena valsts nevar rīkoties šajā teritorijā, kamēr nav atrisināta robeža. Amerikāņi tagad, domājams, cer Venecuēlu attēlot kā bagātu, lielu agresoru, kurš mēģina nozagt ar naftu bagātu zemi no tās nabadzīgās un apdraudētās mazās kaimiņvalsts.
Amerikā valda ironija, izmantojot Gajānu kā instrumentu Venecuēlas valdības destabilizēšanai, jo Gajāna tikko pārvarēja sekas, ko Amerika destabilizēja tās valdību. Amerika atcēla vienu valdību, lai pēc tam liekulīgi izliktos, ka stabilizē šo valdību, lai mēģinātu atcelt citu.
Čedi Džagans bija tautas ievēlētais Britu Gajānas premjerministrs. Viņš tika ievēlēts ar lielu balsu vairākumu 1953. gadā un atkārtoti ievēlēts 1957. un 1961. gadā. Līdz tam laikam amerikāņiem bija gana, un 1962. gada februārī CIP apņēmās organizēt un finansēt pret Jaganu vērstus protestus. Prezidents Kenedijs izmantos CIP, lai apvērsuma gadījumā noņemtu Jaganu. Lai sasniegtu šo mērķi, viņš izvērsīs divu miljonu dolāru pilna spektra politisko darbību, lai atbrīvotu no varas demokrātiski ievēlēto Jaganu.
Jagans bija nacionālistisks politiķis, kurš uzskatīja sevi par sociālistu. 1962. gada Nacionālās izlūkošanas analīzē tika atzīts, ka Džagans nebija komunists un ka viņa poza, iespējams, būtu nesaistīta. Tomēr CIP baidījās, ka Džagans izrādīja uzņēmību pret komunistu padomiem. NSA teica, ka viņš varētu par tādu kļūt.
Mēģinot mainīt Gajānas iekšlietu gaitu, CIP pastiprināja Jagana pretiniekus, nodarbojās ar propagandu, vērsās pret viņa popularitāti un mēģināja viņu diskreditēt. Politiskās akcijas uzmanības centrā bija tā sauktais “Ģenerālstreiks”, kas sākās 1963. gada aprīlī. CIP konsultēja arodbiedrību vadītājus, kā organizēt un uzturēt streiku. Viņi nodrošināja streika samaksu strādniekiem un pārtiku un līdzekļus, lai streiks turpinātu. Viņi arī nodrošināja naudu propagandai streika vārdā.
CIP arī izveidoja jaunas partijas, kas bija paredzētas Jagana atbalstītāju izsīkšanai. Viņi nodrošināja šīm pusēm padomdevējus un atbalstu. Saskaņā ar nacionālās drošības padomnieka Makdžorža Bandija palīga Gordona Čeisa teikto, CIP “noliedzamā un diskrētā veidā” ir sākusi finansēt partijas darbiniekus.
Apvērsuma de žēlastība lika britiem grozīt Gajānas konstitūciju, lai pārveidotu Gajānas politisko sistēmu par proporcionālas pārstāvības sistēmu. Bija sagaidāms, ka šīs izmaiņas darbosies, lai iegūtu oponentiem pietiekami daudz vietas, lai liegtu Jaganam jaunu vairākuma valdību.
Vienlaikus ar visiem šiem politiskajiem manevriem valstis kropļoja Gajānas ekonomiku, slēdzot tirgus tās eksportam, nosakot embargo un atsakoties piegādāt naftu. Atņemšana liktu Jaganam arvien vairāk pievērsties Kubai un PSRS, un vecs triks, lai ļautu valstīm pasludināt pretinieku par komunistiem.
Neskatoties uz visām šīm darbībām, Jagan ieguva visvairāk balsu (47%) un vairākas vietas (24 no 53). Taču CIP politiskajai darbībai izdevās liegt viņam vairākumu, un Lielbritānijas gubernators vienkārši atteicās atļaut Jaganam iespēju izveidot valdību un aicināja otro vietu ieguvēju, CIP atbalstīja Forbes Burnham, izveidot valdību. Bērnhems vadīs Gajānu kā diktators līdz savai nāvei, izbeidzot demokrātiju Gajānā līdz 1992. gadam, kad pirmajās brīvajās vēlēšanās kopš apvērsuma gajānieši ievēlēja . . . Čedi Džagana.
Jagans teiktu, ka “. . . ASV atbalstīs demokrātisku valdību tikai tad, ja tā atbalstīs klasisku privātuzņēmumu sistēmu.New York Times, 11. gada 1963. augusts).
1990. gadā Kenedija padomnieks Artūrs Šlesingers publiski atvainojās Čedijam Džaganam un atzina, ka tieši viņa ieteikums pamudināja britus veikt konstitucionālās izmaiņas uz proporcionālu pārstāvību, kas Jaganam maksāja viņa valdībai.Nation 4. gada 1990. jūnijs).
1994. gadā beidzās trīsdesmit gadu noteikums par slepeniem dokumentiem, taču CIP un Valsts departaments atteicās deklasificēt dokumentus par Britu Gajānu. New York Times 30. gada 1994. oktobrī ziņoja, ka “joprojām slepeni dokumenti neparasti detalizēti attēlo tiešu prezidenta pavēli atstādināt doktoru Jaganu, saka valdības amatpersonas, kas pārzina slepenos dokumentus. . . . Jagan papīri ir . . . skaidrs rakstisks ieraksts. . . par prezidenta pavēli atstādināt premjerministru.
Venecuēlas un Gajānas afēra ir ne tikai bez ironijas, bet arī bez precedenta. Teritorijas izņemšana no suverēnas valsts, lai jūs varētu izmantot šo zemi tādā veidā, kas ir pretrunā ar valsts vēlmēm un politiku, ir ļoti sena ASV stratēģija: tā bija tikai pirmā stratēģija, ko izmantoja nesen ekspansīvās valstis pirms vairāk nekā simts gadiem.
Divdesmitā gadsimta sākumā prezidents Rūzvelts saskārās ar nopietnu problēmu saistībā ar savu Panamas kanāla projektu. Panamas kanāla problēma bija tā, ka Panamas nebija. Panama bija Kolumbijas province, un Kolumbija vilcinājās atdot ierosinātās kanāla zonas suverenitāti.
Tātad, ja kanāls neatbilst Kolumbijas politikai, mainiet piemērotību, lai kanāls neatrastos Kolumbijā. 1903. gada novembrī Amerika kļuva par ģeogrāfisko drēbnieku un mainīja piemērotību. Neliela Panamas iedzīvotāju grupa pasludināja neatkarību no Kolumbijas, kam sekoja Amerika tūlītēja jaunās valsts atzīšana. Pēc tam amerikāņi izmantoja militāru spēku, lai neļautu Kolumbijas armijai atgūt savu teritoriju. Amerikāņu lielgabalu laiva Nashville neļāva viņiem piekļūt karakuģa laikā Diksija veica piecsimt jūras kājnieku depozītu tikko kaltajā Panamas krastā. Ieslēgts 6. novembrisgadā ASV oficiāli atzina jauno Panamas Republiku.
Tātad ideja par teritorijas nošķiršanu no nacionālistiskas valdības, kurai ir neprātīga ideja izmantot savus resursus savai tautai, kā to tagad dara amerikāņu naftas gigants ExxonMobil strīdīgajā teritorijā starp Venecuēlu un Gajānu, ir tikpat sena kā Amerika. ekspansionisms un amerikāņu pretestība Latīņamerikas valstīm, kas izmanto savus resursus savai tautai.
Teds Snaiders raksta par ASV ārpolitikas un vēstures modeļu analīzi.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot