Lai gan politiskais līdzsvars starp progresīvām un reakcionārajām valstīm uz dienvidiem no Riograndes turpina svērties pa kreisi, pat korporatīvā prese pasludināja Baidena jūniju Amerikas samits tikšanās Losandželosā flops. Pavisam nesen Kolumbija ievēlēja savu pirmo kreisi noskaņoto prezidentu pēc līdzīgām uzvarām Čīlē, Peru un Hondurasā, kas savukārt sekoja Bolīvijai, Argentīnai un Meksikai. Un Brazīlijas prezidenta konkursa līdere, kas paredzēta oktobrī, ir kreisie. Tomēr Nikaragvu, Venecuēlu un īpaši Kubu – valstis, kuras vada nepārprotami sociālistiskas partijas – kritiski apdraud ASV imperiālisms, kas pakļauts bargām sankcijām. Īsāk sakot, ģeopolitiskā situācija Rietumu puslodē joprojām ir nestabila. Ko tas nozīmē ASV hegemonijai un sociālismam?
Klašu cīņas plūdums Latīņamerikā
Paisuma un bēguma metafora apraksta mainīgo valdību konstelāciju tajā, ko Vašingtona uzskatīja par savu ekskluzīvo jomu kopš 1823. gada Monro doktrīnas. Rozā plūdmaiņa ir reakcija un cīņa pret neoliberālismu, kas ir mūsdienu kapitālisma forma. Rozā paisuma fāze pirmo reizi ienāca 1998. gadā, kad par Venecuēlas prezidentu tika ievēlēts Ugo Čavess. Sekoja patiesas pārmaiņas ar suverenitātes un neatkarības izpausmi. Radās reģionāli integrētu vienību alfabēta zupa: ALBA, UNASUR, MERCOSUR, Petrocaribe, CELAC, Uc
Pārņemot valsts varu, topošās kreisās valdības paradoksālā kārtā pārmanto tās pašas problēmas, kas izraisīja tautas neapmierinātību, kas bija novedusi pie to augšupejas. Un tas nemaz nerunājot par draudošo Ziemeļu kolosa klātbūtni, kura oficiālā politika ir nulles tolerance pret nepakļaušanos impērijai.
Rozā paisuma fāze nonāca ap 2015. gadu, kad Argentīnā ievēlēja labējo Maurisio Makri. ASV atbalstītais apvērsums Hondurasā jau bija gāzis Manuela Zelajas kreiso valdību 2009. gadā un paredzēja vēlāku ASV ierosināto režīma maiņas operāciju Bolīvijā, gāžot Evo Moralesu 2020. gadā.Tiesību akti” apvērsumi Paragvajā un Brazīlijā, kā arī kreiso sagrāves vēlēšanās Čīlē un Urugvajā mainīja līdzsvaru pa labi. Brazīlijā līderis Luiss Inacio Lula da Silva (sarunvalodā pazīstams kā “Lula”) bija spiests piedalīties prezidenta vēlēšanās cietumā plkst. izdomātas apsūdzības, ļaujot 2018. gadā uzvarēt "Tropu Trampam" Džeiram Bolsonaro.
Meksika sāk otro kreiso vilni, 2018. gada jūlijā
Puslodes progresīvisma perspektīvas atkal sāka izskatīties bullish līdz ar Andrē Manuela Lopesa Obradora (AMLO) uzvaru 2018. gada jūlijā pēc diviem iepriekšējiem Meksikas prezidentūras mēģinājumiem, kas tika plaši uzskatīti par viņam krāpnieciski nozagtiem. Latīņamerikas otrās lielākās ekonomikas pagrieziens pa kreisi, vienpadsmitais pasaulē, un ASV otrs lielākais tirdzniecības partneris nebija mazsvarīgs pēc konservatīvo valdīšanas gadu desmitiem. AMLO, kuras partija MORENA uzvarēja 2018. gada nacionālās vēlēšanas, kopš tā laika ir parādījusi stingrību, iestājoties pret Vašingtonu.
Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka Baidens neaicinās Venecuēlu, Kubu un Nikaragvu uz savu Amerikas augstākā līmeņa sanāksmi šī gada jūnijā, AMLO vadīja samita boikotu, pievienojoties Bolīvijai, Hondurasai, Gvatemalai, Sentvinsentai un ASV. Grenadīnas. Salvadora un Urugvaja arī apzināti nokavēja ballīti, lai gan dažādu iemeslu dēļ.
AMLO mērķtiecīgi devās valsts vizītē uz Kubu un iepriekš bija pamanāmi sagaidījis Venecuēlas prezidentu Maduro kā goda viesi. AMLO palika stingrs pat pēc tam, kad Baidens nosūtīja īpašu delegāciju uz Mehiko, lai atgādinātu viņam par citu cilvēku, piemēram, Kadafi, Noriega un Huseina, karjeras izredzēm, kuri līdzīgi neņēma vērā imperatora pavēsti.
Pēc tam 4. jūlijāth, Meksikas prezidents nekaunīgi uzsāka a kampaņa nojaukt Brīvības statuju, kas "vairs nav brīvības simbols", jo ASV ir izvirzījusi apsūdzību pret Džuliānu Asanžu.
Venecuēlā 2019. gada janvārī tiek svaidīts jauns prezidents
Ikvienu sākotnējo kreiso eiforiju par konservatīvās varas izbeigšanu Meksikā mazināja nepārtrauktie ASV režīma maiņas centieni pret Venecuēlu, kuru mērķis bija sagraut vadošo kreiso valsti reģionā. Vienā no dīvainākajiem impērijas augstprātības piemēriem ASV viceprezidents Penss piesauca cilvēku nezināms vairāk nekā 80% Venecuēlas sabiedrības un tiem, kuri nekad nav kandidējuši uz valsts amatu. Penss jautāja Huanam Gvaido, vai viņš vēlētos būt Venecuēlas prezidents. Nākamajā dienā, 23. gada 2019. janvārī, š ASV drošības līdzeklis Karakasas ielas stūrī pasludināja sevi par Venecuēlas “pagaidu prezidentu”. ASV prezidents Tramps nekavējoties atzina Gvaido par likumīgo štata vadītāju, kuram sekoja aptuveni 60 impērijas lojālie vasaļi.
Trīs gadus vēlāk, tikko maiznieku ducis štatu pašlaik atzīst Huans Gvaido par Venecuēlas prezidentu. Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi, kura reiz stāstīja, kā "saviļņots”viņa tagad bija kopā ar leļļu prezidentu pat neatpazīst viņa vārdu. Starp citu, nelaimīgajam Gvaido neizdevās iegūt uzaicinājumu uz Baidena samitu Losandželosā pagājušā gada jūnijā, kad viņš ir tik apmulsis.
Pēc tam, kad Obama 2015. gadā pirmo reizi noteica sankcijas pret Venecuēlu, Tramps pastiprināja nelikumīgos pasākumus un lielākoties tos turpināja Baidens. Pēc apzinātas mērķēšanas uz Venecuēlas naudas govi, naftas rūpniecību, ekonomika tika izpostīta. Šodien šīs laimes tiek mainītas. Ar palīdzību no Ķīnas, Krievijas un Irānas, kā arī ar veiklu ekonomikas plānošanu un dažām piekāpšanās, lai iegūtu atbalstu iekšzemes buržuāzijai, Venecuēlas ekonomikai atdzīvināja ar 2022.
Venecuēlas prezidents Maduro stingri iestājās pret atkārtotiem veikls gājiens Huana Gvaido mēģinājumi un militārie iebrukumi no Kolumbijas, kas darbojas kā ASV pilnvarnieks. Pagājušā gada novembrī pašvaldību un reģionālās vēlēšanas bija dubults triumfs Venecuēlas Bolivāra revolūcijai: valdošajai Sociālistu partijai (PSUV) ievērojami uzvarēja kamēr galēji labējā opozīcija (tostarp Gvaido partija) bija spiesti piedalīties, netieši atzīstot Maduro valdību.
Liela problēma, kas sabojā ASV un Venecuēlas attiecības, ir Venecuēlas diplomāta izdošana Alekss Zābs un viņa ieslodzījumu Maiami. Saab bija noderīgs, lai legāli palīdzēja Venecuēlai apiet nelegālo ASV blokādi. Acīmredzot impērija uzskata, ka tai ir prerogatīva izlemt, kuras citas valstis var iecelt par saviem diplomātiem, un vajāt tās, kuras tām nepatīk. Tas notiek, neskatoties uz Vīnes konvenciju, kuru ir parakstījušas ASV un no kuras tiek nodrošināta absolūta diplomātiskā imunitāte pat kara laikā. Tomēr Baidena kunga “uz noteikumiem balstīta kārtība” – pretēji starptautiskajām tiesībām – noteikumus pieņem ASV, un pārējai cilvēcei ir jāseko pavēlēm.
Labējie nomainīti Argentīnā un apvērsums Bolīvijā, 2019. gada rudenī
Rozā bēgums atkal sāka celties, kad 27. gada 2019. oktobrī Alberto Fernandess nomainīja Maurisio Makri, kura neoliberālā politika bija sagrāvusi Argentīnas ekonomiku. Jaunais prezidents ir pieskaņots konservatīvākiem peronisma elementiem, salīdzinot ar viņa viceprezidentu. Abas peronistu frakcijas turpināja strīdēties par to, kā atbrīvot Argentīnu no Argentīnas SVF parādsaistības un starptautiskās finanses, progresīvākā puse nesen guvusi virsroku.
Tad Rozā bēgums piedzīvoja lielu apvērsumu tikai divas nedēļas pēc panākumiem Argentīnā, kad ASV atbalstītā apvērsuma rezultātā kaimiņvalstī Bolīvijā tika gāzts kreisais prezidents Evo Moraless. Ar Vašingtonā bāzētās Amerikas valstu organizācijas (OAS) piekrišanu Evo bija jābēg par savu dzīvību. Pēc tam labējā senatore Žanīna Áņesa ienāca Bolīvijas prezidenta pilī ar Bībeli rokā — es to neizdomāju —, izdzīda pamatiedzīvotāju pagānisma ēku un pasludināja sevi par pagaidu prezidenti. Pēc tam sekoja lieli tautas protesti, ko organizēja galvenokārt pamatiedzīvotāji un nabadzīgie iedzīvotāji, bet tie tika brutāli apspiesti ar daudziem nāves gadījumiem.
Gandrīz tieši gadu pēc sākotnējā apvērsuma Evo bijušais finanšu ministrs un viņa partijas Sociālisma kustība (MAS) biedrs Luiss Ārss kandidēja uz prezidenta amatu. Viņa pārliecinošā uzvara attaisnoja Evo sākotnējo prezidenta uzvaru 2019. gadā.
Pagaidām 2021. gada jūnijā Peru prezidentūru ieņem marksistiski ļeņinieši
Pēc četriem prezidentiem trīs gadu laikā arvien dzīvnieciskajā un neparedzamajā Peru prezidenta priekšvēlēšanas vadīja lauku skolotājs un zemnieku līderis no marksistiski ļeņiniskās Peru Libre partijas. Pedro Kastiljo saskārās ar galēji labējo Keiko Fujimori, ieslodzītā bijušā prezidenta un notiesātā cilvēktiesību pārkāpēja meitu. Kastiljo bija tik nezināms, ka lielākajiem preses dienestiem bija jācīnās, lai atrastu viņa fotogrāfiju.
Kastiljo galu galā tika pasludināts par otrās kārtas uzvarētāju 6. gada 2021. jūnijā pēc ilgstošas balsu skaitīšanas, taču ar nelielu pārsvaru. Tā kā likumdevējā ir tikai mazākums, Kastiljo kopš tā laika ir pieķēries ievēlētajam amatam ar šiem nagiem. Uzreiz uz viņu tika izdarīts spiediens atcelt savu kreiso ārlietu ministru. Kopš tā laika viņš ir izturējis divus impīčmenta mēģinājumus, četrus kabinetus un izraidīšanu no savas politiskās partijas.
Jāpiebilst, ka Peru galvaspilsēta savu nosaukumu devusi neveiksmīgajai Lima grupai, kas ir pret Venecuēlu noskaņotu ASV klientu valstu kablale. Pat pirms Peru nobalsoja par sarkano, Limas grupa bija noslīkusi pieaugošā rozā paisumā.
Kreisās uzvaras Centrālamerikā, 2021. gada novembrī un decembrī
ASV uzskata par Nikaragvas prezidenta vēlēšanas ir nedemokrātiska krāpšana gandrīz gadu iepriekš kā daļa no lielākas režīma maiņas kampaņa pret kreisi noskaņotajām valdībām. Neņemot vērā Vašingtonas aicinājums boikotēt, cienījamie 65% Nikaragvas elektorāta devās pie vēlēšanu urnām 11. gada 2021. novembrī, un 76% vēlētāju atkārtoti ievēlēja Sandinistu prezidentu Danielu Ortegu. The zemes nogruvuma uzvara bija Sandinistu liecība veiksme kalpojot Nikaragvas nabadzīgajiem iedzīvotājiem un noliedzot 2018. gada apvērsuma mēģinājumu, ko izraisīja ASV.
Pēc kreisās puses atkārtotā apstiprinājuma Nikaragvā tika gūta ilgi gaidītā un ļoti izjustā uzvara, ko kādreiz sauca USS Honduras, norādot uz šīs valsts lomu kā ASV pretnemiernieku operāciju bāzes.netīrie kari” Centrālamerikā. Pirmo sieviešu kārtas prezidenti Sjomaru Kastro 28. novembrī pārņēma zemes nogruvums. Tagad triumfējošās pretošanās frontes sauklis bija: "Viņi baidās no mums, jo mums nav baiļu."
Bija pagājuši divpadsmit gadi kopš ASV atbalstītas veikls gājiens gāza Manuelu Zelaju, kurš bija demokrātiski ievēlēts prezidents un Kastro vīrs. Valsts bija kļuvusi par valsti, kurā bijušais prezidents Huans Orlando Ernandess (JOH) bija neapsūdzēts. narkotiku kontrabandists, un kur intelektuālie autori kurš pavēlēja nogalināt pamatiedzīvotāju vides līderi Bertu Kaseresu, skrēja brīvībā, Afro-pēcnācējs cilvēki un sievietes tika noslepkavoti nesodīti, bandu vardarbība bija plaši izplatīta, un valsts aizsardzība no pandēmija bija ļoti nepilnīgs. Kad ASV valdības mīļais, JOH, visticamāk, pavadīs pārējās dienas aiz restēm, ņemot vērā to, ka viņš ir izdots ASV, lai viņam tiktu izvirzītas apsūdzības par narkotiku kontrabandu.
Kreisie uzvar Čīlē un Kolumbijā ar Brazīliju, iespējams, nākamo
Pagājušā gada 19. decembrī Gabriels Boričs Čīles prezidenta vēlēšanās ar pārliecinošu uzvaru uzvarēja galēji labējo Hosē Antonio Kastu. 35 gadus vecais Boričs bija līderis masveida protestos 2019. un 2020. gadā pret sabojāt prezidents Sebastians Pinjera. Protestu sauklis bija: "Ja Čīle bija neoliberālisma dzimtene, tad tā būs arī tās kapsēta!" Uzvara bija Pinočeta mantojuma noraidīšana.
Satversmes sapulce, kurā kreisie uzvarēja vairākumu delegātu maijā notikušajās vēlēšanās, ir pārrakstījusi Pinočeta laikmeta konstitūciju. Taču pašreizējās aptaujas liecina, ka vēlētāji to var noraidīt. Ar 59% noraidījuma vērtējums un smagi nemieri mapuču pamatiedzīvotāju teritorijā, Boričam priekšā grūti laiki.
Pēc tam 19. jūnijā Amerikas Savienoto Valstu vadošajā klientu štatā tika ierakstīta vēsture, kad Gustavo Petro kļuva par pirmo ievēlēto kreiso prezidentu un viņa amata kandidāte Fransija Markesa kļuva par pirmo ievēlēto viceprezidentu no afrikāņu izcelsmes. Petro, bijušais kreisais partizāns un kādreizējais Bogotas mērs, kopš tā laika ir politiski virzījies uz centru. Taču, salīdzinot ar bijušā prezidenta Álvaro Uribes un viņa pēcteču galēji labējo varu, Kolumbija ir dramatiski un izlēmīgi nobīdījusies pa kreisi. Attiecības ar Venecuēlu tiek normalizētas, un Monomeros ķīmiskā rūpnīca, kas tika nodota Gvado kliķei un ieskrēja zemē, var tikt atgriezta Karakasā un atsākt nepieciešamā mēslošanas līdzekļu ražošanu.
Vēl spilgtāka par kreiso uzvaru Kolumbijā būtu uzvara kaimiņvalstī Brazīlijā, kas ir lielākā Latīņamerikas ekonomika un astotais pasaulē. Tas var notikt ar 2. oktobra prezidenta vēlēšanām, kurās vadošajam Lulam ir a ievērojams pārsvars Aptaujās.
Rozā plūdmaiņas uzliesmojuma dēļ priekšā ir nemierīgi ūdeņi
Noslēgumā jāsaka, ka pieaugošais Pink Tide ir simptoms arvien izteiktākajai neoliberālisma nespējai apmierināt iedzīvotāju pamatvajadzības. Populārie satricinājumi Latīņamerikā nav izolēti, bet liecina par reakciju uz pieaugošo inflāciju, nabadzību, noziedzību un ar narkotikām saistītu vardarbību. Demonstrācijas jūlijā Ekvadorā, ko vadīja pamatiedzīvotāji CONAIE organizācija gandrīz gāza labējā baņķiera Giljermo Laso valdību saistībā ar sūdzībām par degvielas cenām, parādiem un nelegālo ieguvi. Panama atrodas “pastāvīgais streiks. "
Nabadzīgo un strādājošo cilvēku dzīves līmeni visā pasaulē dramatiski iedragā pasaules kārtība, ko ir uzspiedušas ASV un tās impērijas sabiedrotie. sankcijas – ko ANO sauc par vienpusējiem piespiedu pasākumiem – trešdaļai cilvēces.
ASV joprojām var būt puslodes hegemons, taču ēka ir korodējoša. Kamēr ASV Millennium Challenge Corporation vainīgie, Ķīnas Belt and Road Initiative (BRI) ir guvusi nozīmīgus panākumus Latīņamerikā, tāpat kā Āzijā un Āfrikā. Argentīna BRI pievienojās pagājušā gada februārī, sekojot 19 citiem reģionālajiem štatiem, tostarp Bolīvijai, Čīlei, Urugvajai, Nikaragvai un Venecuēlai.
Jūnijā praktiski notika Brazīlijas, Krievijas, Indijas, Ķīnas un Dienvidāfrikas BRICS samits, kurā pārstāvēja aptuveni 30% pasaules ekonomikas un 40% iedzīvotāju. Argentīna piedalījās un ir plānots kļūt par nākamo biedrs paplašināta grupa kopā ar Irānu un, iespējams, citiem, piemēram, Indonēziju, Nigēru un Ēģipti.
Ķīna ir kļuvusi reģiona lielākais kreditors un otrais lielākais tirdzniecības partneris aiz ASV. Ķīnas tirdzniecība ar Latīņameriku un Karību jūras reģiona valstīm laikā no 26. līdz 2000. gadam pieauga 2020 reizes, un sagaidāms, ka līdz 2035. gadam tas vairāk nekā dubultosies. Ķīna ir nodrošinājusi būtisku glābšanas līniju valstīm, kurām uzbruka ASV, un vietu jaunatklātai neatkarībai no hegemona. Īpaši tad, kad ASV bruņoja Covid pandēmiju, palielinot spiedienu uz kreisajiem štatiem, Ķīna pievienojās.
Neskatoties uz atdzimstošo Pink Tide, ASV hibrīdkari pasākumi pret nepārprotami sociālistiskajām valstīm Latīņamerikā ir radījuši nedrošu un kritisku pagrieziena punktu. Kubas solidaritātes aktīvists WT Whitney brīdina: "Pateicoties ASV blokādei, Kubas ekonomiskā situācija ir izmisīgāka nekā jebkad agrāk."
Rodžers Heriss ir valdē Amerikas Savienoto Valstu darba grupa, 32 gadus veca antiimpiālisma cilvēktiesību organizācija.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot