Krīzē ir ne tikai dažādu arābu valstu valdības, kā to vēlas mediji. No notikumiem cieš arī ASV un Eiropas Tuvo Austrumu politika. Vašingtonai, Londonai, Parīzei un Berlīnei pašreizējais reģiona mēroga protestu uzplaukums Tuvajos Austrumos ir kaut kas starp neveiksmi un sabrukumu, kura apmērs vēl ir redzams.
Un šobrīd Obamas administrācija cenšas izstrādāt politiku, lai sekotu notikumiem, kas mainās katru dienu.
Protesti, kas sākās Tunisijā ar Muhameda Buazizi, universitātes absolventa, kurš beidzis universitāti, pārdodot augļus un dārzeņus, Tunisijas iekšējā pilsētā Sidi Bouzidā, tagad ir izplatījušies kā meža ugunsgrēks visā Tuvajos Austrumos.
Kā es rakstu:
• demonstrācijas Jordānijā notiek jau trešo piektdienu pēc kārtas, pieprasot premjerministra Samir Rafai atkāpšanos; no ielas parādās sauklis `Rafai ej prom; cenas deg un jordānieši arī
• Jemenas galvaspilsētā Sanā otro reizi nedēļas laikā tūkstošiem cilvēku protestē pret prezidentu Ali Abdullu Salehu, pieprasot izbeigt viņa trīs gadu desmitus ilgo varu.
• un Ēģiptē Hosni Mubareka valdība ir izsaukusi armiju, lai apslāpētu dusmīgās demonstrācijas, kuras laikraksta NY Times virsrakstā apraksta kā "niknumu, kas gadu desmitiem ir gruzdējis zem virsmas". Balstoties uz bezprecedenta Tunisijas protestu kustību, ēģiptieši aicina atcelt Mubareku no varas; viņi arī iebilst pret to, ka viņa dēls pārņems prezidenta amatu viņa vietā. Dažas ziņas liecina, ka jau ir arestēti tūkstošiem cilvēku
• Alžīrijā un Lībijā izcēlās protesti, kuru mērķis bija sociāli ekonomiskie apstākļi — solījumi par valsts mājokļiem tika doti jau sen
• Saūda Arābijā pat notika protesti pret gāztā Tunisijas prezidenta Zine Ben Ali un viņa sievas Leilas Trabelsi klātbūtni.
Obama brauc...un mēģina veidot demokrātijas vilni
Pēdējo dažu dienu laikā ASV prezidents Baraks Obama ir nācis klajā ar vairākiem paziņojumiem, slavējot Tunisijas demokrātijas uzplaukumu, tostarp dažus teikumus savā vēstījumā par savienību, radot iespaidu, ka protesti atbilst aicinājumiem pēc lielākas demokratizācijas visā reģionā. pēdējo desmit gadu laikā no dažādām ASV administrācijām.
Šovakar (piektdien, 28. janvārī) viņš turpināja šādus virzienus, izsakot piezīmes, liekot domāt, ka ASV atbalsta demokrātijas vilni, un izsakot vieglu kritiku Ēģiptes prezidentam Hosni Mubarekam.
Taču ir jūtams amerikāņu savārgums, un noskaņojums Vašingtonā nebūt nav priecīgs, jo šis “demokrātiskais vilnis” izplešas visā reģionā. Neatkarīgi no Obamas publiskajiem paziņojumiem, zem virsmas, nervozi ir ne tikai Tuvo Austrumu geriatrijas autoritārie reģionālie līderi, bet arī politikas veidotāji Vašingtonā.
Tunisija, Ēģipte, neveiksme ASV ārpolitikai
Lai gan daudzi šeit, Amerikas Savienotajās Valstīs, apsveica Obamas svētību Tunisijas notikumiem kā pierādījumu administrācijas atbalstam demokrātiskām pārmaiņām, patiesībā Tunisijas protesti nav nekas cits kā neveiksme ASV ārējai drošībai un ekonomiskajai politikai. Atkal, tāpat kā Irānā 1979. gadā, ASV politikas veidotāji ir pieķerti negaidīti, pilnībā nezinot, kā šī krīze attīstījās un kā to risināt. Tā ir gan inteliģence un vislielākā politiskā neveiksme.
Viņa Tunisijas izteikumus varētu interpretēt kā tikai Obamas Maigagesa runu, "kaitējumu kontroles" veidu, viņa mēģinājumu pārvērst ASV politikas ekonomisko un politisko noraidīšanu kaut kādā uzvarā. Saskaroties ar sakāvi, pasludiniet uzvaru un dodieties tālāk, cik ātri vien iespējams. Vainojiet par to mūsu geriatriskos Tuvo Austrumu sabiedrotos, nevis politiku, kas nāk no Vašingtonas. Var atzīmēt, ka līdz šim ir ļoti maza paškritikas izjūta par Vašingtonas daļējo atbildību par pašreizējo nekārtību.
Kas ir tas, kas ASV ārpolitikā tiek noraidīts no Tunisas līdz Sanā, ko līdz šim ASV mediji mēdz ignorēt.
Ekonomiski viss reģions noraida gandrīz 30 gadus ilgo ASV atbalstīto Pasaules Bankas/SVF strukturālo pielāgošanas programmu rezultātus, kas nav radījuši izaugsmi, bet gan sociālo polarizāciju, pieaugošu nabadzību, vietējo ekonomisko uzņēmumu bankrotus un tagad augstākas cenas pamatprecēm. Bija diezgan uzjautrinoši un nožēlojami redzēt Ben Ali Tunisijā un tagad Mubareku Ēģiptē piedāvājam saviem cilvēkiem "apgrieztu strukturālo pielāgošanas politiku" (atjaunojot subsīdijas pamata pārtikas produktiem, valdības darba programmām), cenšoties saglabāt varu.
Dziedot demokrātijas dziesmu, ASV politika Tuvajos Austrumos faktiski atbalstīja autoritārus režīmus, autokrātiju, un to ir darījusi konsekventi kopš Otrā pasaules kara. Tas tikai tagad maina pārnesumus, tik uzmanīgi, pateicoties nepieredzētam masas spiedienam no apakšas, ka tas vienmēr ir būtībā ignorējis vai mazinājis to nozīmi.
Amerikas Savienotās Valstis jau sen ir iebildušas pret visi arābu nacionālisma izpausmes, ko tā vispirms kļūdaini interpretēja kā “prokomunistisku” un tagad jauc ar radikālo islāma fundamentālismu.
Tā kā tās analīze par krīzi reģionā ir nepamatota – pārspīlējot islāma fundamentālisma elpu, ASV nesaskatīja un nenovērtēja ne krīzes vērienu, ne raksturu, līdz Vašingtona tai netrāpīja.
Amerikas Savienotās Valstis paredzēja islāma fundamentālistu vadītu sacelšanos, kas prasīs šariata institūciju. Šo Vašingtonu gatavojās sagraut ar to pašu vietējo sabiedroto palīdzību, kurus tā tagad kritizē un pamet kreiso un labējo. Tā vietā tā saskaras ar būtībā laicīgām kustībām pret augstu bezdarbu, inflāciju, korupciju un represijām.
Amerikas Savienotās Valstis ir ignorējušas gandrīz pilnībā vai norakstītas kā neatbilstošas tās dažas kritiskās balsis šeit, ASV un citur, kas "redzēja, kas tuvojas" un tagad Vašingtona maksā cenu.
Īstas pārmaiņas vai grims uz līķa?
Obamas atbalsts demokrātijas uzplaukumam nevar tikt noslaucīts ar kārtējo izcilo runu, kurai nav zobu 65 gadus ilgas politikas, kas virzījās pretējā virzienā un kas lielā mērā veicināja krīzi, kas uzsprāga tai sejā.
Šķiet, ka tagad izvēlētais ceļš ir bojājumu kontroles veids. Obama ir nolēmis vienkārši stāties pretī realitātei – braukt uz reģionu pārņemto demokrātijas vilni, bet tajā pašā laikā mēģināt saglabāt ASV stratēģiskās un ekonomiskās intereses reģionā. Iespējams, ir gaidāmas izmaiņas, taču, iespējams, izmaiņas var pielāgot ASV politikai. Šķiet, ka tāda ir pieeja Tunisijā, un šķiet, ka tagad arī Ēģiptē.
Bet vai tas atbalsta tādas dziļas nepieciešamās izmaiņas, kas var novest gan pie lielākas attīstības, gan lielākas demokrātijas… vai drīzāk ir vienkārši vingrinājums, lai kompensētu līķi, kas ir bijis 65 gadus pēc Otrā pasaules kara ārpolitikas?
http://robertjprince.wordpress.com
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot