Atļaujot uzlidojumus pret Islāma valsti (pazīstams arī kā ISIS), prezidents Obama kļuva par ceturto ASV virspavēlnieku kopš Ronalda Reigana, kurš uzsāka bombardēšanas kampaņu Irākā.
Kā vienmēr, BBC ātri iekrita rindā. Ziņojot par paziņojumu par šodienas programmu, BBC Toms Eslemonts norādīja, ka "šeit neko nedarīt nebija risinājums". Tāpat kā liela daļa no BBC produkcijas, nebija skaidrs, vai Eslemonts mums pastāstīja ASV valdības vai savu viedokli. Viņa noslēguma piezīme neradīja neskaidrības: "Kritiķiem tā ir pārāk ierobežota operācija, kas maz mazina Islāma valsts džihādistu spēku." Marks Urbans, BBC diplomātiskais redaktors, arī bija tālu no objektīva un neitrāla, kad viņš tviterī rakstīja: “Francija apsver iespēju pievienoties humānajai intervencei Irākas ziemeļos. [ASV valsts sekretārs Džons] Kerijs runā par “genocīdu”. Laiks Dauningsentam pārdomāt?
Turklāt The Guardian ir izteicis atbalstu gaisa triecieniem (“Amerikāņiem šeit ir īpaša atbildība”), tāpat kā Darba partija.
Bieži vien nomācoši šaurajās debatēs plašsaziņas līdzekļos un politikā pietrūkst ekspertu viedokļa. Atzīmējot, ka Islāma valsts uzplaukums ir simptoms Irākas un Rietumu politiskās elites neveiksmei, Džeina Kininmonta, Chatham House Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas programmas vadītāja vietniece, apgalvo, ka "gaisa uzlidojumi varētu izplatīties, nevis atrisināt problēmu". Filisa Benisa, Politikas pētījumu institūta stipendiāte, saka: "ir jābūt nepārprotami skaidram, ka mēs nevaram bombardēt islāmistu ekstrēmistus, lai viņi pakļautos vai pazustu. Katrs spridzeklis piesaista vairāk atbalstītāju. Tam piekrīt arī Čikāgas universitātes politikas zinātnes profesors un Čikāgas drošības un terorisma projekta direktors Roberts Pape. Jūnijā rakstot, viņš apgalvoja, ka “Tālu no tā, lai kaitētu teroristiem, Irākas atkārtota iesaistīšana (un/vai iesaistīšanās Sīrijā) nostādīs mūs atpakaļ uz pieaugošu terorisma draudu ceļa, no kura mums ir vajadzīgs vairāk nekā desmit gadu, lai izvairītos no tā”, pirms secināja: “ASV militārie spēki. iesaistīšanās var tikai kaitēt, nevis palīdzēt.
Pat bijušie Obamas administrācijas darbinieki ir kritizējuši sprādzienu. Rakstot žurnālam Foreign Affairs, Stīvens Saimons, kurš Baltajā namā bija Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas lietu vecākais direktors no 2011. līdz 12. gadam, apgalvo, ka ASV uzlidojumi "gandrīz noteikti apvienos sunnītus pret citām sektām un veicinās atbalstu ISIS, vienlaikus veicinot nicinājumu. Amerikas Savienotajām Valstīm."
Tātad, ja ASV militārie uzbrukumi nav risinājums, kas tad ir? Tā kā Islāma valsts barojas ar atbalstu, ko viņiem sniedz nozīmīgas Irākas sunnītu kopienas daļas, Tuvo Austrumu novērotāju vidū valda plaša vienprātība, ka atbilde ir Bagdādē. Īsāk sakot, Islāma valsts radītie draudi tiks atrisināti tikai tad, ja pastāvēs plaša, bez sektantiskas Irākas valdība, kurā sunnīti uzskata, ka viņiem ir līdzdalība. Tāpēc Nuri al Maliki lēmums atkāpties no Irākas premjerministra amata ir nozīmīgs solis ceļā uz šo mērķi, lai gan joprojām ir jautājumi par to, vai viņa aizvietotājs Haidar al-Abadi (no tās pašas politiskās partijas kā Maliki) veiks nacionālajam izlīgumam nepieciešamās izmaiņas. Otrkārt, ir jāizdara spiediens uz tiem, galvenokārt Persijas līča valstīs, kuri atbalsta Islāma valsti. Tāpēc apsveicama ir nesen paziņotā Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcija, kas draud ar sankcijām pret tiem, kas finansē, vervē vai piegādā ieročus džihādistu grupējumam. Plašāk runājot, nevis ārējās valstis, kas apbruņo vienu vai otru pusi, bet visas ieroču piegādes uz reģionu ir jāpārtrauc. Ir vispārzināms, ka Islāma valsts ir sagrābusi lielu daudzumu ASV piegādātās Irākas armijas bruņojuma. Mazāk zināms ir fakts, ka Islāma valsts izmantoja Horvātijā ražotus ieročus, kurus CIP palīdzēja nosūtīt uz Sīriju, raksta New York Times.
Tie ir vidēja termiņa un ilgtermiņa risinājumi. Tomēr pretēji plašsaziņas līdzekļos izklāstītajai krīzes situācijai ASV nav vienīgā globālā dalībniece, kas spēj ātri reaģēt uz tūlītēju krīzi. Kā BBC Newsnight norādīja Saeimas deputāte Diāna Abota, ja Irākā ir jāveic ārēja iejaukšanās, tā būtu jāveic Apvienoto Nāciju Organizācijai – tieši tā, kā tā tika izveidota. "Mēs esam aizmirsuši starptautisko institūciju lomu," atzīmēja Abots. Plašsaziņas līdzekļu komentētājiem, kas nespēj saprast nevienu citu, izņemot ASV rīcību, tas jāņem vērā.
Viņiem būtu labi, ja viņi ņemtu vērā arī neseno New York Times ziņojumu par Islāma valsts vadītāju Abu Bakru al Bagdadi: "Katrā solī Bagdadi kunga izaugsmi ir veidojusi ASV iesaistīšanās Irākā." Citējot irākiešu zinātnieka Hišama al Hašimi pētījumus, rakstā minēts, ka Bagdadi kungs piecus gadus pavadījis ASV cietumā, "kur viņš, tāpat kā daudzi ISIS kaujinieki, kas tagad atrodas kaujas laukā, kļuva radikalizētāks".
Kā Abots sardoniski atzīmēja Newsnight par Rietumu vardarbīgajām attiecībām ar Irāku, neprāta definīcija ir turpināt darīt to pašu un gaidīt citu rezultātu.
Īans Sinklērs ir grāmatas The March That Shook Blair: An Oral History of 15. gada 2003. februāris autors, ko publicēja Peace News Press. Viņš tvītoja @IanJSinclair
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot