11. maijā, kad miljoniem cilvēku svelmainā karstumā stāvēja rindā, lai nodotu savu balsi, spītējot talibu draudiem, Pakistāna iegāja vēsturē. Pirmo reizi valdības pāreja ir bijusi iespējama ar balsojuma palīdzību. Aizejošā koalīcijas valdība, kuru vadīja Buto PPP [Pakistānas Tautas partija], bija pirmā ievēlētā valdība, kas pabeidza savu pilnvaru termiņu. Tā ir pozitīva zīme.
Taču progresīvajiem spēkiem vēlēšanu iznākums diez vai neatstāj vietu svinībām. Mājā, kurā ir 272 cilvēki, labējā Pakistānas Musulmaņu līgas-Nawaz frakcija [PMLN] ir ieguvusi gandrīz vairākumu [128 mandāti/35% balsu]. Bijušā premjerministra Navaza Šarifa vadītā PMLN lielāko daļu vietu ir ieguvusi no Pendžabas, lielākās no četrām valsts provincēm. Šarifs, kurš pats ir pandžabietis, tika gāzts militārā apvērsumā un 1999. gadā izsūtīts uz Saūda Arābiju. Viņš atgriezās Pakistānā 2008. gadā, kad radās arābu pavasarim līdzīga situācija. Rūpniecības magnāts ar konservatīviem sociālajiem uzskatiem un neoliberālu ekonomisko programmu Šarifs nespēja virzīt savu partiju pie varas 2008. gada vēlēšanās. Tomēr viņa partija veidoja valdību Pendžabas provincē. Pārējās trīs provincēs un Centrā pie varas nāca PPP vadīta koalīcija, kas ātri kļuva bēdīgi slavena ar korupciju, kā arī neefektivitāti. Turpretim Pendžabas valdība bija samērā efektīva. Bija skaidrs, ka jebkurās jaunās vēlēšanās PPP tiks iznīcināta. Tāpēc Šarifs gudri turpināja gaidīt spārnos.
Pa to laiku parādījās vēl viens faktors. Imrans Khans, bijusī kriketa zvaigzne, kurš 1992. gadā vadīja Pakistānu līdz tās vienīgajai uzvarai pasaules čempionātā, sāka piesaistīt milzīgu auditoriju. Kopš Pakistānas Taisnīguma kustības [PTI] izveidošanas politiski marginalizēts Khans pauda vidusšķiras sūdzības gan pret PPP, gan pret PMLN. Pilsētu vidusšķiras bija galvenās lomas Mušarafa diktatūras sagraušanā 2008. gadā. Privāto televīzijas kanālu [šobrīd to ir vairāk nekā 80] eksplozijas pieaugums kopš 2001. gada, palīdzēja veicināt viņu darbību pret Mušarafu vērstajā kustībā. Daudzi televīzijas kanāli pastiprināja vidusšķiras bažas, jo pilsētu vidusšķiras ir mērķauditorija. Ar televīzijas starpniecību Khans spēja bildināt vidusšķiru. Kāna valsts problēmas apraksts ir vienkāršs. Korupcija un nodokļu nemaksāšana, pēc viņa teiktā, bremzē valsti. Viņš solīja izbeigt korupciju, nākot pie varas pēc 90 dienām, un ar labāku nodokļu iekasēšanu solīja izveidot labklājības sistēmu pēc Zviedrijas līnijām. Viņa politiskais vēstījums tika formulēts islāma terminoloģijā. Saskaņā ar Imran teikto, piemēram, Zviedrijas labklājības sistēma ir veidota pēc islāma mācībām. Kādreiz (ne)slavens ar savu playboy dzīvesveidu Khans ir liberāls, bet politiski konservatīvs. Tomēr ekonomikas politikas jomā viņš gandrīz neatšķiras no Šarifa vai Zardari, Benazir Bhutto atraitņa. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka Hanas karjeru nesabojā korupcijas krāpniecība. Viņš arī vada milzīgu labdarības tīklu, kas sastāv no valstī vienīgās vēža slimnīcas un universitātes. Viņš arī visvairāk iestājās pret ASV bezpilota lidaparātu uzbrukumiem. Viņa retorika pret bezpilota lidaparātiem ieguva viņam milzīgu piekritēju skaitu Kjaberas Pakhtoonkhvas provincē, kas, no vienas puses, ir pakļauta ASV bezpilota lidaparātu uzbrukumiem un, no otras puses, ir izpostīta Taliban terora dēļ. Viņa PTI veidos valdību šajā provincē un ir kļuvusi par otro lielāko partiju valstī (33 mandāti/17 procenti balsu).
Ko Navazs Šarifs un Imrans Khans saka par Taliban? Kamēr Šarifs ir vai nu izvairīgs, vai arī izvairās no Taliban kritikas, Imrans viņus netieši slavē kā “brīvības cīnītājus”. Abi vēlas rīkot miera sarunas, lai nomierinātu talibus. Šajā gadījumā abi ir sinhronizēti ar Pakistānas armiju. It kā apliecinot Šarifa un Hanas draudzību, talibi pirms 11. maija vēlēšanām bija paziņojuši, ka nepieļaus PPP un tās sabiedroto Tautu nacionālo partiju (ANP) un Apvienoto nacionālo kustību (MQM). ANP, kas ir Gandija Kongresa partijas turpinājums no koloniālajiem laikiem, ir vienīgā galvenā sekulārā partija. Kādreiz nelokāmi antiimpēriālists ANP ir pārspējis ideoloģisko žogu un tiek uzskatīts par ASV atbalstošu partiju. 2008. gadā tā uzvarēja provinces vēlēšanās un izveidoja valdību. Tā aizstāvēja un atbalstīja ASV politiku "karā pret terorismu", un rezultātā kopš 2008. gada tā ir pastāvīgi pakļauta talibu uzbrukumiem. Vēlēšanu laikā pirms 11. maija vēlēšanu iecirkņiem tās sanāksmēm Taliban uzbruka 31 reizi. Apmēram piecu gadu laikā talibu terors prasījis 800 ANP aktīvistu un līderu dzīvības.
Kas attiecas uz PPP, tā ir samazināta līdz Sindas provincei [31 mandāts valsts parlamentā, bet vairākums Sindas parlamentā]. Sinda ir Butas mājvieta, Pakistānas otrā lielākā province. Beludžistānas provincē, kur bruņoti nemiernieki, kas cīnās par neatkarību, aicināja boikotēt vēlēšanas. Šķiet, ka viņu aicinājums tika uzklausīts. Vēlētāju aktivitāte bija gandrīz 20 procenti. Dažādas nacionālistu frakcijas, kas piedalās vēlēšanās, ir uzvarējušas šajās zemās vēlēšanās.
Divi galvenie kreisie virzieni, nesen izveidotā Awami Workers partija [pēc trīs partiju apvienošanās] un IMT [Starptautiskā marksisma tendence] bija izvirzījuši vairāk nekā piecdesmit kandidātus dažādos parlamentos. IMT kandidāts uzvarēja, bet rezultāti vispirms tika viltoti, un vēlāk tika paziņots par pārvēlēšanu, lai liegtu viņam uzvaru. Viņš piedalījās vēlēšanās no Dienvidvaziristānas, kas ir Taliban kaujinieku centrs un galvenais ASV bezpilota lidaparātu mērķis. Neskatoties uz kreiso pieticīgo līdzdalību, tas bija solis uz priekšu, ka kreisie spēja izvirzīt tik daudz kandidātu.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot