Es PIRMĀKO uzzināju par Mārgaretu Tečeri pirms 40 gadiem, kad mācījos vidusskolā Lielbritānijā. Tečere tajā laikā bija izglītības ministre Edvarda Hīta konservatīvajā valdībā, un viņa kļuva bēdīgi slavena ar to, ka izbeidza britu bērniem bezmaksas pienu skolā.
"Margareta Tečere, piena slaucītāja," kļuva par vienu no desmitgades plašāk zināmajiem politiskajiem dziedājumiem.
Pēc tam Tečere manā vērtējumā tikai kritās.
1975. gadā, gadu pēc tam, kad masu streiki Hītu bija padzinuši no amata un atgriezuši valdībā Leiboristu partiju, Tečere kļuva par opozīcijas vadītāju un palīdzēja Lielbritānijas politiku strauji virzīt pa labi.
Četrus gadus vēlāk viņa kļuva par Lielbritānijas pirmo (un līdz šim vienīgo) premjerministri sievieti. Nākamos 11 ar pusi gadus viņa īstenoja brutālu neoliberālu politiku, kas ietvēra strauju sociālo izdevumu samazināšanu, nodokļu samazināšanu bagātajiem, finanšu sektora regulējuma atcelšanu, uzbrukumus arodbiedrībām, kā arī milzīgu nabadzības un nevienlīdzības pieaugumu.
Beidzot viņu piespieda atkāpties pašas partijas biedri pēc tam, kad mēģinājums ieviest vēlēšanu nodokli izraisīja nemaksāšanas kampaņu, masu demonstrācijas un nemierus.
- - - - - - - - - - - - - - - -
ES DEVU apskatīties Dzelzs dāma, jaunā filma par Tečeres dzīvi dažas stundas pēc zobārsta apmeklējuma, un domāju, ka man šī pieredze patiks apmēram tikpat ļoti, taču filma izrādījās labāka, nekā gaidīju.
Daļēji tas ir tāpēc, ka Merila Strīpa, attēlojot Tečeri, veic pārliecinošu darbu gan kā premjerministre, gan kā veca kundze, kas vēlas halucinācijas par savu mirušo vīru un izdzīvo savu dzīvi zibakņos. Pašās zibakcijās ir izmantoti dokumentāli kadri par dažiem nozīmīgākajiem 1980. gadu politiskajiem notikumiem, tostarp vairākiem streikiem, demonstrācijām un nemieriem, ko izraisīja Tečeres politika.
Taču paši notikumi, visticamāk, būs ļoti mulsinoši ASV auditorijai, jo tie netiek rādīti hronoloģiski un vairumam no tiem ir ļoti mazs konteksts.
Filma nav mēģinājums slavināt Tečeri vai attaisnot viņas politiku — drīzāk centieni izgaismot viņas psiholoģiju un to, kas viņai lika ķeksēt. Bet šajā ziņā tas ir tikai daļēji veiksmīgs.
Mēs redzam, kā viņa pārņem sava tēva, pārtikas tirgotāja, vidusšķiras aizspriedumus, kurš vēlāk kļuva par mēru mazajā pilsētiņā, kurā viņa uzauga. Šie aizspriedumi ietvēra viņa naidīgumu pret valdības programmām, kas sniedza labumu nabadzīgajiem un strādnieku šķirai.
Mēs arī redzam, ka viņa saskaras ar sabiedrības, kurā viņa uzauga, iesakņojušos seksismu. Taču Tečeres atbilde bija kļūt līdzīgai valdošās šķiras vīriešiem, kuri sākotnēji viņu neuztvēra nopietni. Un līdz tam laikam, kad viņa bija valsts politiķe, viņa atbalstīja politiku, kas kaitē lielākajai daļai sieviešu.
Tečere kļuva par nelokāmu britu kapitālistu šķiras karotāju, kas bija gatava izmantot rasismu un nacionālismu, lai īstenotu savu darba kārtību. Dzelzs dāma aizspīd daudz no šī. Mēs neredzam, ka Tečere uzmundrinātu pret imigrantiem vērsta rasisma liesmas, piemēram, gatavojoties 1979. gada vēlēšanām.
Pirmajos amatā Tečere kļuva ārkārtīgi nepopulāra, taču viņa pamudināja nacionālismu saistībā ar Argentīnas iebrukumu Folklenda salās (jeb Malvīnās) 1982. gadā. Šīs bija teritorijas, kuras Britu impērija ir sagrābusi 19. gadsimtā. Tiem nebija ne stratēģiskas, ne ekonomiskas vērtības un tikai daži simti iedzīvotāju. Lielbritānijai uz tiem nebija tiesību, taču Tečere ar lieliem izdevumiem nosūtīja milzīgu militāro uzdevumu vienību, lai tās atgūtu, nogalinot simtiem argentīniešu.
Filma rada iespaidu, ka Tečere bija principiāla, taču tā bija aprēķināta politiska azartspēle, lai uzvarētu nākamajās vēlēšanās. Tas darbojās daļēji tāpēc, ka opozīcijā esošā Darba partija iekrita rindā aiz Tečeres un atbalstīja karu.
Tomēr Strīpa tver daļu no Tečeres augstprātības un nežēlības — viņas vēlmi ļaut, piemēram, īru politieslodzītajiem, kuri cīnās par labākiem cietuma apstākļiem, nomirt badā.
Viņas augstprātība viņu beidzot sagrāva pēc tam, kad viņa ignorēja ieteikumu, ka vēlēšanu nodoklis būtu politiska pašnāvība. Viņas pašas partijas vadošās personas saprata, ka viņa ir kļuvusi tik nepopulāra, ka viņai bija jāiet, pretējā gadījumā nākamajās vēlēšanās konservatīvie tiks iznīcināti.
Daži recenzenti ir teikuši, ka, parādot Tečeri kā vecu, trauslu dāmu, kas ir tuvu nāvei, filma viņu parāda simpātiskā gaismā. Tas nebija mans iespaids. Tā vietā es domāju, ka filma palīdzēja Tečerei samazināt līdz izmēram.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot