12. jūlijā Grieķija padevās nožēlojami un pilnībā. Premjerministrs Aleksis Ciprs, kurš solīja cīnīties pret taupības pasākumiem, kas grieķu tautu dzen postā, nabadzībā un pašnāvībā, nodeva visus savus solījumus, noliedza 5. jūlija referendumā pausto tautas gribu un lika Grieķijas parlamentam pieņemt līgumu ar tautas kreditoriem vēl sliktāk par visiem tiem, kas jau bija izraisījuši ekonomikas saraušanos un kas vēl vairāk atmeta pēdējos nacionālās suverenitātes lūžņus.
Jā, Grieķija padevās bez nosacījumiem, kā tas ir pamatīgi un daiļrunīgi izteikts šeit vietnē CounterPunch un citur. Taču šķiet, ka uz vienu būtisku jautājumu nav sniegta adekvāta atbilde. Kam īsti Grieķija padevās?
Izplatīta atbilde uz šo jautājumu ir: Vācija. Nabaga grieķi padevās augstprātīgajiem vāciešiem. Šī tēma ir palīdzējusi atdzīvināt no Otrā pasaules kara palikušās pretvāciskās jūtas. Frau Merkele tiek attēlota kā bezsirdīgā ļaundara. Viena lieta ir droša: šīs parādu katastrofas izraisītais naidīgums starp Grieķiju un Vāciju ir pierādījums tam, ka “Eiropas sapnis” pārveidot Rietumeiropas vēsturiskās valstis vienā brāļu federācijā pēc Amerikas Savienoto Valstu parauga ir kopējais flops. Piederības sajūta vienai nācijai, visi par vienu un viens par visiem, vienkārši nepastāv starp tautām, kuru valodas, tradīcijas un paražas ir tik dažādas kā starp somiem un grieķiem. Kopīgas valūtas pieņemšana, kas nebūt nav to apvienošana, ir novedusi tos tālāk viens no otra.
Bet vai tiešām šo nelaimi diktēja ļaunie vācieši?
Patiesībā ļoti daudzi vācieši, sākot ar labējo finanšu ministru Volfgangu Šoble un beidzot ar bijušo kreisās partijas “Die Linke” līderi Oskaru Lafontēnu, būtu izvēlējušies pavisam citu risinājumu – Grieķijas izstāšanos no eirozonas. Šoble domāja par Vācijas finansēm, savukārt Lafontēns domāja par to, kas būtu vislabākais Grieķijas iedzīvotājiem un Eiropai kopumā.
Starp šīm divām galējībām Vācijas kompromiss varēja novērst 12. jūlija nežēlīgo padošanos, organizējot Grieķijas atgriešanos pie savas nacionālās valūtas drahmas.
Patiešām, līdz Grieķijas referendumam lielākā daļa Eiropas Savienības kreditoru valdību būtu vēlējušies redzēt Grieķiju aiziet no eirozonas.
Vienīgā valdība, kas guva uzvaru pār Grieķijas kapitulāciju, bija Francijas Fransuā Olanda valdība. Pēdējā brīža sarunās Francija ieņēma nostāju, ka Grieķija noteikti jāsaglabā eirozonā, lai “glābtu Eiropu”. Franču komentētāji priecājas, ka Olands “nostājās pret Merkeli” un izglāba gan svēto “franču un vācu pāri”, gan pašu Eiropas Savienību, uzstājot, ka Grieķija pieturas pie cietās valūtas, kas to nogalina.
Vai mēs varam secināt, ka Grieķija padevās Francijai?
Nebūsim smieklīgi. Francijas parāds konkurē ar Grieķijas parādu, ar atšķirību, protams, ka Francijā ir reāla ekonomika. Francijai pieder lielākā daļa Grieķijas parāda aiz Vācijas. Taču, neskatoties uz to, Franciju galu galā apdraud arī eirozonas noteikumi, kas Dienvideiropas dalībvalstīm uzliek parādu kalpošanu. Francija nevar diktēt Vācijai ekonomisko politiku.
Un šis novērojums mūs noved pie faktora, kas tika ignorēts Grieķijas gadījumā: spēku attiecības “transatlantiskajā kopienā” un tās militārajā atzarā NATO.
ASV šīs krīzes laikā ir bijusi samērā diskrēta, taču Vašingtonas griba ir zināma. Ģeopolitisku iemeslu dēļ Grieķijai stingri jāpaliek Eiropas Savienībā. Paskatieties, kur atrodas Grieķija un kas tā ir: pareizticīgo kristiešu valsts ar tradicionālām labām attiecībām ar Krieviju, kas atrodas Vidusjūras krastā, netālu no “Putina Krievijas”. Grieķijai nedrīkst ļaut aizplūst. Periods.
Vēl viens jautājums, kas ir pilnībā aizmirsts: vai NATO dalībvalsts var mainīt politiku pretēji ASV interesēm? Vai var brīvi virzīties uz patiesi draudzīgām attiecībām ar Krieviju? Grieķija ir piedzīvojusi militāru puču ne tik tālā pagātnē. NATO dalībvalstu vadību un kontroli cieši uzrauga ASV militārpersonas.
Kopš bijušais prezidents Nikolā Sarkozī mainīja ģenerāļa de Golla stratēģisko soli, lai nodrošinātu nacionālo neatkarību un atdeva Franciju NATO pavēlniecībai, Francija patiešām ir pielīdzinājusies Vašingtonai nepieredzēti lielā mērā. Fransuā Olands ar savu īso izrādi “nostājoties pret Merkeles kundzi” patiesībā īstenoja Viktorijas Nulandes politiku.
Eiropas Savienība (tostarp Vācija) turpinās cīnīties ar savu “grieķu problēmu”, savukārt Grieķiju turpinās žņaugt Eiropas Savienība.
Eiropas kapitulācija Amerikas Savienotajām Valstīm notika apmēram pirms septiņdesmit gadiem. Tas, protams, tika atzinīgi novērtēts kā atbrīvošanās, bet tas ir pārvērties par ilgstošu kundzību. To vienkārši vēlreiz apstiprināja Grieķijas kapitulācija 12. gada 2015. jūlijā. Un šo padošanos ir uzspiedusi arvien hegemoniskāka antinacionālisma ideoloģija, īpaši spēcīga kreisi, kas uzskata “nacionālismu” par visa ļaunuma avotu un Eiropas Savienību par visa labā avotu, jo tas iznīcina suverenitāti. no tautām. Šī ideoloģija ir tik dominējoša kreisajā pusē, ka ļoti nedaudzi kreisie uzdrošinās to apstrīdēt – un Syriza bija kreisi noskaņota tieši tādā veidā, ticot “piederības Eiropas Savienībai” tikumam, lai arī kādas sāpes un ciešanas tas sagādātu. Tādējādi Syriza pat negatavojās izstāšanās no eirozonas, vēl jo mazāk izstāšanai no Eiropas Savienības.
Rezultātā tikai “labējās” partijas uzdrošinās aizstāvēt nacionālo suverenitāti. Pareizāk sakot, ikviens, kurš aizstāv nacionālo suverenitāti, tiks apzīmēts ar “labējo spārnu”. Pārāk viegli tiek aizmirsts, ka bez valsts suverenitātes nevar būt ne demokrātijas, ne tautas izvēles. Tā kā Grieķijas katastrofa liek arvien vairāk eiropiešu nopietni šaubīties par ES politiku, pieaugošā vēlme atkārtoti apliecināt valstu suverenitāti saskaras ar kreiso un labējo stereotipu šķēršļiem. Liela daļa Eiropas kreiso spēku arvien vairāk nonāk pretrunā starp savu antinacionālistisko “Eiropas sapni” un demokrātijas iznīcināšanu, ko veic ES finanšu birokrātija. Grieķu drāma ir ilgstoša un neskaidra Eiropas konflikta ievada cēliens.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot