Tā sākās epizode absurda teātrī, kas ilga līdz vakaram. Izraēlas armija un Izraēlas policija mūs turēja apcietinājumā aptuveni nākamās deviņas stundas. Karavīri mums atņēma mašīnas atslēgas un personu apliecinošus dokumentus, lai mēs neskrietu pēc dzīvības. Mums neļāva izkāpt no mašīnas, pat ne mirkli. Viens nekaunīgs karavīrs tika apvainots ne par ko un policija tika izsaukta ne par ko. Policija mums pat nejautāja, kas noticis – un tieši tāpat mēs tikām “aizturēti”.
Mūs iesēdināja “Caracal” – bruņotā, pastiprinātā metāla briesmonī ar restotiem logiem – un apmēram stundu braucām uz Arielas policijas iecirkni. Tur mūs nopratināja un noņēma pirkstu nospiedumus. Noziedznieku fotoalbumam no mums tika uzņemti krūzes kadri, un mēs tikām pakļauti pazemojumiem. Turpceļā es domāju par palestīniešu bērniem, kurus šie policisti arestē un ievieto šajā pašā metāla briesmonī un ko viņi pārcieš. Policijas darbinieki teica, ka mēs tiekam “aizturēti” — eifēmisms par arestu. Kad lūdzām doties uz vannas istabu, dežurants iesaucās: Ne bez pavadības. Detektīvs teica, ka mēs apdraudam valsts drošību.
Policijas iecirknis Arielā ir vieta, ko redzēt. Uz nopratināšanas telpas sienas ir rabīna fotogrāfija, un pa iecirkni brīvi staigāja biezbārdains vīrietis, piedāvājot policistiem Hanukas virtuļus un jautājot, vai viņi tajā dienā ir uzvilkuši tefilīnu.
Apsūdzības: ārkārtas rīkojuma pārkāpšana un karavīra apvainošana. Likumu grāmatās nav neviena likuma par žurnālista apvainošanu. Pat tad, kad bijām ceļā uz Arielu, mēs dzirdējām nepatiesu apsūdzību, kas nāca no armijas, un pēc tam Jūdejas un Samarijas apgabala policijas oficiālo paziņojumu: Mēs bijām uzspļāvuši karavīriem. Vispirms "slepkavības" piloti (ko es nekad neesmu rakstījis), un tagad "apmelojumi" (es nekad uz viņiem nespļāvu). Ja mūs tur aizdomās, ka esam spļāvuši uz karavīriem, ir viegli iedomāties, ar kādu neciešamu vieglumu karavīri varēja nepatiesi teikt, ka palestīnietis kontrolpunktā ir izvilcis nazi vai draudējis viņiem mirkli pirms viņi viņu nošāva.
Tas varētu būt niecīgs stāsts, ja tas neliecinātu par sliktu vēju, kas pūš Izraēlas policijā un armijā: žurnālisti ir traucēklis (labākajā gadījumā) un naidīgs elements (jebkurā citā gadījumā). Izraēlas preses kartītēs pirms gadiem bija šāds teikums: “Izraēlas policija tiek lūgta palīdzēt šīs kartītes nēsātājam.”
Policijai teritorijās nenāk prātā palīdzēt žurnālistiem; viņi parasti cenšas sabotēt savu darbu ar armiju līdzās. Pat svētprātīgās bažas, ko IDF preses sekretāra biroja darbinieki pauž par žurnālistu drošību — skaidrojums, kāpēc jebkura ieiešana A zonā ir jāsaskaņo ar šo biroju, — ir nepilnīgas izpratnes trūkuma dēļ. Dažas profesijas ir bīstamas, un žurnālistika nedara savu darbu, “saskaņojot” ar varas iestādēm. Iestāžu nolūks ir skaidrs: slēgt Jordānas Rietumkrastu uzraudzībā vai vismaz apgrūtināt žurnālistu darbu tur. Gaza Izraēlas žurnālistiem ir slēgta apmēram astoņus gadus – tas pats par sevi ir skandāls – un žurnālisti noliec galvu, padodoties. To nedrīkst pieļaut arī Rietumkrastā, pat ja tikai neliela cilvēku grupa joprojām izrāda vismazāko interesi par tur notiekošo.
Viņi atlaida mūs vakarā. Izraēlas policijas APC atveda mūs atpakaļ kontrolpunktā. Lieta gaida lēmumu. Acīmredzams ir cits lēmums: mēs turpināsim slēpt okupāciju.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot