Somijas vēlēšanas Eiropā parasti nenonāk ziņu virsrakstos. Taču šopavasar somu vēlētājiem izdevās sabojāt noskaņojumu Briseles birokrātu un liberālās sabiedrības vidū, piešķirot nacionālistiskajai partijai Īstie somi trešo vietu parlamentā. Otro vietu sociāldemokrāti nodrošināja tikai ar vienu desmito daļu balsu.
Tas liecina par vispārējās tendences pieaugumu Eiropā. Finanšu krīzei piemeklējot vienu valsti pēc otras, vēlētāji kļūst arvien dusmīgāki par to, ka viņiem ir jānes ekonomiskie upuri. Nabadzīgāko valstu iedzīvotāji ir neapmierināti ar Eiropas Savienības uzspiestajiem taupības pasākumiem kā priekšnoteikumu palīdzības saņemšanai, un bagātāko valstu iedzīvotājiem nepatīk maksāt no sava valsts budžeta, lai palīdzētu citiem.
Ikreiz, kad brīvā tirgus politika neizdodas, vienīgais glābiņš, kas tiek piedāvāts, ir tās pašas politikas vēl lielākas devas. Un, kad dzīves līmenis krītas un iekšzemes tirgi sarūk, valdības un centrālās bankas nevar atrast labāku risinājumu kā samazināt sociālos izdevumus, tādējādi pazeminot dzīves līmeni un vēl vairāk samazinot vietējos tirgus.
Šis apburtais loks turpināsies, līdz kādam būs drosme pieņemt pretēju kursu. Taču tas nozīmētu ne tikai vienas valdības vai valstu grupas ekonomiskās ideoloģijas maiņu, bet visas pašreizējās Eiropas institūciju sistēmas sabrukumu, kas balstās uz šo ideoloģiju. Nepieciešamība atbalstīt un uzturēt esošās struktūras liek visu veidu politiķiem neatlaidīgi īstenot politiku, par kuru ikviens, tostarp viņi paši, skaidri redz, ka tā jau ir cietusi neveiksmi.
Eiro kritiķi jau sen ir brīdinājuši, ka mēģinājums integrēt dažādas ekonomikas vienotā monetārā sistēmā ne tikai nespēs apvienot Eiropas iedzīvotājus, bet arī pastiprinās starp tiem pastāvošo spriedzi. Bieži tiek teikts, ka vairuma Eiropas valdību lēmums izjaukt Eiropas sociālo modeli, lai palielinātu konkurētspēju, nevis stiprinātu Eiropu, bet tikai izraisītu dziļu ekonomisko krīzi, radītu nesakārtotību vietējos tirgos un mazinātu cilvēku motivāciju strādāt un viņu atbildības sajūtu pret sabiedrību. .
Visas šīs prognozes piepildījās lāpstiņām, taču arī tagad, kad skepse pret Eiropas projektu pamazām piekāpjas vienai ideoloģiskai doktrīnai, kas vieno Eiropas tautas, politiskā šķira nevēlas mainīties.
Traģiskākais ir tas, ka konservatīvie un parlamentārie kreisie ir pilnībā vienoti savā spītīgajā vēlmē turpināt izvēlēto liberālo kursu. Praktiski putojot no mutes, viņi kaislīgi aizstāv Eiropas projektu, neapzinoties, ka viņu pašu rīcība nolemj to neizbēgamam sabrukumam. Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka eksperiments ir grūtību virkne, kuras viņi ir spiesti izturēt.
Rezultātā viņi meklē alternatīvu. Neatrodot politiski kreisajos, viņi vēršas pie nacionālistiskajām partijām, kas sola saviem vēlētājiem bezdarba apkarošanas pasākumus, valdības regulējumu tirgū un, galvenais, gatavību apstrīdēt Eiropas Savienības valdošās struktūras. Taču līdz ar protekcionistisku ekonomisko programmu vēlētāji saņem arī pārējo nacionālistu ideoloģisko bagāžu, kas tai nāk – ultrakonservatīvismu, autoritārismu un ksenofobiju.
Jo ilgāk Eiropas valdošā elite pieturēsies pie savas nepilnīgās politikas, jo postošāks būs visas sistēmas sabrukums. Patiesais jautājums ir, kurš nāks pie varas pēc viņiem? Pagaidām tikai labējie nacionālisti ir parādījuši, ka ir gatavi un vēlas.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot