koledžas studenti bija 1960. gadu tautas satricinājuma neatņemama sastāvdaļa. Sākot ar pusdienu skaitītāju sēdēm vienu desmitgades mēnesi un turpinot līdz 1969. gadam un vēlāk, koledžas studenti visā valstī pulcējās pie taisnīguma un brīvības. Divas tā laika pazīstamākās studentu organizācijas bija Nevardarbīgā koordinācijas komiteja (SNCC) un Students for Student a Democratic Society (SDS). Vēl viena svarīga grupa, kaut arī mazāk zināma, bija Ziemeļu studentu kustība (NSM), kas dibināta Konektikutā Jēlas universitātes pilsētiņā.
Desmitiem tūkstošu jaunu amerikāņu iedvesmoja pusdienas, kas sākās Grīnsboro, Ziemeļkarolīnā un izplatījās visā dienvidos. NSM studenti Jēlas universitātē nebija izņēmums, un daži no viņiem apvienojās 1961. gada rudenī, lai izveidotu NSM. Viens no diviem viņu iniciētajiem projektiem bija atbalsts SNCC, kas līdz tam laikam bija izvērsies no pusdienu galda līdz pat Freedom Rides priekšgalam, kas ir saskaņoti centieni izbeigt segregāciju un diskrimināciju valsts autobusu un vilcienu sistēmās.
Otrs projekts, ko NSM uzņēmās, bija rasu diskriminācijas apkarošana ziemeļos. Šajā nolūkā grupa organizēja akciju ar Rasu vienlīdzības kongresa (CORE) Ņūheivenas nodaļu, lai protestētu pret vietējo mājokļu diskrimināciju. Tāpat kā SNCC, arī NSM bija satriekts, un drīz vien universitātes pilsētiņās visā ziemeļaustrumos bija desmitiem nodaļu. Sākotnēji tās dalībnieks galvenokārt bija baltādains, lai gan tā cieši sadarbojās ar tādām organizācijām kā CORE, kuru dalība bija galvenokārt vai tikai melnādaina. Vairāku gadu laikā NSM bija savervējis lielu skaitu melnādainu no abām koledžu pilsētiņām un no kopienām, kurās tā izveidoja programmas. NSM arī sāka izdot publikāciju, Brīvības ziemeļi, ar rakstiem par tās un Melnās brīvības kustības darbību kopumā.
Pīters Countrymens, Jēlas bakalaura students no Čikāgas, tika ievēlēts par grupas pirmo izpilddirektoru. Tolaik tikai 19 gadus vecais Countryman jau bija aktīvs civiltiesību darbā ar Jaunanglijas studentu kristīgās kustības starpniecību. Viņam bija liela nozīme apmācības programmas izveidē, kurā Jēlas un citu vietējo koledžu studenti un nesenie absolventi strādāja ar jauniešiem, kas uzņemti Ņūheivenas valsts skolās. Centieni izrādījās veiksmīgi, un NSM izveidoja līdzīgas programmas vairākos desmitos pilsētu ziemeļaustrumos. Līdz 1963. gadam grupa bija piesaistījusi vairāk nekā 2,000 studentu no vairākām koledžām, lai vadītu aptuveni 3,500 bērnus. Countryman beidzot pameta Ņūheivenu, lai vadītu NSM apmācību programmu Filadelfijā
1963. gada jūnijā NSM dalībnieki, galvenokārt no Trīsvienības koledžas, Hārtfordā izveidoja apmācību programmu ar 25 darbiniekiem un vairāk nekā 200 brīvprātīgajiem. Mācību sesijas notika baznīcās un citās sabiedriskās iestādēs kopienās, kurās dzīvoja studenti, vai to tuvumā, un tās bija tik populāras, ka Hartfordas nodaļa kļuva par vienu no lielākajām NSM nodaļām. Drīz vien grupa rīkoja nodarbības par melnādaino vēsturi un mākslu, kā arī regulārus forumus par policijas brutalitāti un civiltiesību aktivitātēm dienvidos. NSM publicēja šīs aktivitātes, un ziņas par Brīvības kustību izplatījās laikrakstā Ziemeļgala balss, kuru dalībnieki izplatīja visā Hārtfordā. Vienlaikus NSM dalībnieki Hārtfordā izveidoja North End Community Action Project (NECAP), kas organizēja sēdes un citus protestus pret diskriminējošu darbā pieņemšanas praksi visā pilsētā. Brīvības braucieniem turpinoties 1962. gadam līdz 1963. gadam, NSM dalībnieki no koledžu pilsētiņām Konektikutā devās uz dienvidiem, lai piedalītos. Viņi arī aktīvi iesaistījās vēlētāju reģistrācijas akcijā, ko SNCC uzsāka Misisipi 1963. gadā, kā arī gadu vēlāk Brīvības vasarā. Kampaņas pretinieki Misisipi štatā nošāva un ievainoja vienu aktīvistu, kurš piedalījās vēlētāju reģistrācijā, Jēlas absolventu Brūsu Peinu.
Brīvības braucieni un vēlētāju reģistrācija
Šajos projektos piedalījās vairāk studentu no Jēlas nekā no jebkuras citas skolas, un godājamais Martins Luters Kings, jaunākais, bija viens no daudziem, kas to ņēma vērā. Kings šajā periodā vairākas reizes apmeklēja Jēlu, tostarp vienu reizi pēc Jēlas kapelāna Viljama Slouna Kofina, NSM atbalstītāja, ielūguma, kurš dažus gadus vēlāk kļuva par vienu no vadošajām figūrām kustībā pret ASV agresiju Dienvidaustrumāzijā. Pēc vienas vizītes Kings rakstīja Zārkam par darbu, ko vada NSM, ka viņu "ļoti iepriecina kustība pareizajā virzienā, kuru Jēlā jūtu".
Papildus Ņūheivenai un Hārtfordai NSM bija dinamiskas nodaļas daudzās pilsētiņās un daudzās pilsētās, tostarp Ņujorkā, Detroitā un Filadelfijā. 1963. gadā grupa pārcēla savu galveno biroju no Ņūheivenas uz Ņujorku, un Pīteru Countrymenu izpilddirektora amatā nomainīja Viljams Striklends, afroamerikānis Hārvardas absolvents, kurš pievienojās NSM savā dzimtajā Bostonā. Pēc Brīvības vasaras grupa, turpinot atbalstīt SNCC darbu dienvidos, vairāk uzmanības pievērsa melnādaino problēmām ziemeļos.
Aicinājums uz pašnoteikšanos
Līdz 1965. gadam daudzi NSM bija kļuvuši kritiski pret to, ko viņi uzskatīja par ierobežojumiem kustībai, kuras pamatā ir “pilsoņu tiesības”. Organizācijas melnādainie cilvēki, tāpat kā melnādainie SNCC un drīzumā topošajā Melnās panteras partijā, uzklausīja Malkolma X aicinājumu pēc melnādaino pašnoteikšanās, kas ir plašāka un revolucionārāka prasība nekā pilsoniskās tiesības. Viņi sāka uzskatīt sevi par daļu no melnādaino atbrīvošanas kustības Amerikas Savienoto Valstu robežās, kā arī par daļu no globālā, galvenokārt krāsaino cilvēku uzplūda pret koloniālismu un imperiālismu. Viņi sāka aicināt Black Power un redzēja nepieciešamību pārveidot NSM un SNCC par pilnīgi melnām grupām, lai labāk sasniegtu šo mērķi. Melnā spēka aizstāvji atzina balto locekļu sasniegumus un centību, vienlaikus norādot, ka melnādainajiem ir jānosaka, kas nepieciešams viņu kopienām. Tā vietā, lai sniegtu tādus pakalpojumus kā apmācību programmas, par kurām bija nolēmuši un kuru iniciatori bija baltie, baltie tika aicināti pamest NSM un SNCC un tika aicināti organizēt plašāku balto kopienu, lai atbalstītu melnādaino atbrīvošanu. Kā tas notika plašākā mērogā SNCC, NSM pastāvēja spriedze saistībā ar šīm izmaiņām.
Ciešas draudzības beidzās, un dažviet bija dusmas un aizvainojums. Lai arī tas bija saprotams, dažu balto rūgtums lielā mērā atspoguļoja kustību, kas vēl bija ļoti jauna un nedaudz nenobriedusi. Galu galā rase, iespējams, ir vissarežģītākais jautājums, kas ir veltīts taisnīgas sabiedrības veidošanai. Baltajiem ir svarīgi saprast, ka melnādainiem cilvēkiem ir jāizlemj, kas ir labākais melnādainajiem. Melnādainajiem, īpaši melnādainajiem no nabadzīgākajām un strādnieku šķirām, nevis baltajiem, vajadzēja būt Melnādas brīvības kustības vadībā un būt nozīmīgi pārstāvētiem jebkuras lielākas daudzrasu kustības vadībā, ko mēs spējam izveidot.
Šeit nav nekā vienkārša ne teorētiski, ne praksē. Jaunajiem baltajiem no tādām skolām kā Jēla bija (un ir) īpaši grūti mācīties un pieņemt. Galu galā daudzi visu mūžu ir mācīti, ka tas ir viņu liktenis un tiesības valdīt. Neņemot vērā sāpes, ko piedzīvoja daži cilvēki, NSM un SNCC pāreja uz melnādaino pašnoteikšanos bija nepieciešama. NSM turpināja veikt svarīgu darbu lielākajā daļā pārējo 1960. gadu, organizējot studentus un nestudentus. Daudzi pievienojās daudz lielākajam SNCC, kas līdz 1966. gadam nostiprinājās ziemeļos. Citi pēc universitātes pilsētiņu pamešanas pievienojās Black Panthers, tostarp kādreizējos NSM cietoksnīs Hārtfordā un Ņūheivenā, kā arī Bridžportā. Kad ASV agresija Indoķīnā saasinājās un kustība pret to eksplodēja, daudzi baltie, kas bija bijuši NSM, iegrima pretkara darbā. Šīs pūles bija svarīgas, vajadzīgas un galu galā arī veiksmīgas, lai gan daudzējādā ziņā šis fakts ir izbalināts no vēstures. Tomēr, iespējams, ironiski, ka pretkara kustības masveida pieaugums 1960. gadu beigās novirzīja baltos no NSM melnādaino biedru izaicinājuma organizēt lielāku balto kopienu, lai atbalstītu melnādaino atbrīvošanu. Lai gan mēs atrodamies augstāk nekā pirms 50 gadiem, šis izaicinājums joprojām pastāv.
Z
Bridžportā dzimušais Endijs Piasčiks ir ilggadējs aktīvists un godalgots autors, kurš raksta Counterpunch, Z un daudzām citām publikācijām un vietnēm. Šī raksta versija nesen tika publicēta vietnē connecticuthistory. org.