gada marta numurā Z Magazine, rakstījām par Z sarūkošajiem maksas abonementiem un finanšu krīze redakcijā “Mūsu dilemma”. Mēs uzskaitījām iespējamos risinājumus/izmaiņas, no kurām lielāko daļu nevēlējāmies veikt. Mēs rakstījām: “Pēdējos gados esam samazinājuši izmaksas, cik vien iespējams, un turpināsim to darīt, taču baidāmies, ka ilgtermiņā ar to nepietiks. Nesenie mēģinājumi ārkārtas līdzekļu vākšanai nav bijuši īpaši veiksmīgi.
“Mēs cīnāmies par izdzīvošanu sliktā ekonomikā un piedzīvojam acīmredzamu progresīvo cilvēku vēlmes (vai spēju) samazināšanos maksāt par informāciju, kas, protams, nozīmē, ka mediju producentiem (rakstniekiem, izdevējiem, grafiķiem utt.) strādāt bez maksas vai pastāvīgi vākt līdzekļus, kā to dara daudzi ZJa nerodas brīnums, mums nākamajos dažos mēnešos var nākties veikt krasas izmaiņas. Vai mums vajadzētu:
- Vai pieprasīt maksu par visiem tiešsaistes materiāliem?
- Turpināt Z Magazine kā ik mēnesi, bet ietaupīt, samazinot lapu skaitu no 48 uz 32?
- Iet uz 10 numuriem gadā un īsāku žurnālu?
- Vai likvidēt kopijas veikalos?
- Publicēt sešas reizes gadā (kā to ir darījuši citi žurnāli)?
- Vai piedāvāt žurnālu tikai tiešsaistē?
- Vai piedāvāt žurnālu katru mēnesi tiešsaistē, bet katru otro mēnesi piedāvāt garāku drukāto versiju?
Mēs lūdzām jūsu palīdzību un padomu. Kopš tā laika esam saņēmuši daudzas atzinības un uzmundrinājuma vēstules, kā arī daudzus ziedojumus, par ko mēs pateicamies. Kopumā lielākā daļa respondentu cerēja, ka mēs varētu paturēt ikmēneša drukāto versiju, taču viņiem piekrita sešas reizes gadā, taču viņiem nepatika tikai tiešsaistē, jo viņi “diez vai nekad lasa rakstus tiešsaistē”. Ceturkšņa ideja nebija populāra.
Bija dažas idejas par līdzekļu vākšanu un daži jautājumi par labdarības fondiem un regulāru ziedojumu izveidi tieši no viņu bankas kontiem, un to visu mēs varam uzņemt (un jau to darām, izmantojot mūsu tiešsaistes Sustainer programmu ).
Daži pauda bažas par kreiso izzušanu/nekārtību, citi ieteica pārorientēties Z, vēl citi domāja, ka progresīvu žurnālu ir pārāk daudz un viņi nevar izlasīt visus. Viens cilvēks pat domāja, vai tas ir vajadzīgs Z ja vien tas "neveicina diskusijas par teoriju un praksi". Viens cilvēks domāja, ka internetā ir tik daudz materiālu — ziņu un analīzes —, ka Z vairs nebija unikāla, un uzskatīja, ka mums vajadzētu sev uzdot jautājumu: "Kāpēc uztraukties?", bet kāds cits rakstīja, ka ir parādā Z par to, ka viņa visus šos gadus ir saglabājusi "saprātu" un ka viņa jūtas kā "es esmu dzīvojusi ārprātīgā patversmē, kuru vada noziedzīgi ārprātīgais toksisko kodolatkritumu izgāztuves virsotnē. Viņa cer, ka viņas ziedojums palīdzēs saglabāt Z drukātā veidā, kā viņa zina, ka viņa pārkāps robežas, ja "ja pazaudēšu manu" realitāti ir radikālu" savienojumus.
Pēdējais komentārs ir līdzīgs daudziem citiem komentāriem, ko esam saņēmuši 27 publicēšanas gadu laikā, kad cilvēki zvana uz biroju, lai sarunātos ar mums, vai pievieno piezīmi ar savu abonementu/atjaunošanu. Divi no tiem izceļas: viens bija no jūras kājnieka, tagad cietumā, drīzumā tiks atbrīvots, un viņš mums pastāstīja, kā Z bija ne tikai mainījis viņa dzīvi, bet arī ietekmējis citus ieslodzītos. Otrais bija no karavīra uz kuģa pie Irākas Persijas līča kara sākumā. Viņš piezvanīja, lai pateiktos mums par to Z. Mēs bijām pārsteigti, ka viņš bija dabūjis eksemplāru un ka viņš varēja piezvanīt.
Turot modeli
Vēlējāmies jūs informēt, ka kopš “Mūsu dilemma” iznākšanas marta numurā lietas ir pietiekami uzlabojušās, lai mēs varētu veltīt vairāk laika lēmuma pieņemšanai. Tikmēr mēs vēlamies jums apliecināt, ka mēs nekad neesam sev jautājuši: "Kāpēc uztraukties?" Un mēs vienmēr esam domājuši, ņemot vērā labējo un korporatīvo galveno plašsaziņas līdzekļu lielo piedāvājumu, ka ir nepieciešams daudz progresīvāks materiāls un ka tam ir jābūt daudzveidīgākam satura, fokusa un formāta ziņā. Turklāt vairāk cilvēku vajadzēja rakstīt, intervēt un ziņot par plašāku tēmu loku. Tie, kas ir lasījuši Z kopš 1980. gadu beigām atcerēsies daudzveidīgās tēmas, kas tika aplūkotas šajos 112 lappušu garajos izdevumos.
Tiem, kuri nezina Z's Mērķis vienmēr ir bijis: (1) atspoguļot ļoti svarīgo politiku, kas izauga no plašajām sociālajām kustībām 1960. gadsimta 1970. un 1977. gados — un turpmākajām kustībām —, kurām draudēja pazušana no rakstveida dokumentiem. Mūsu pārliecība par šo politiku ir atspoguļota šādā iztēles paziņojumā, ko XNUMX. gadā izstrādāja South End Press kolektīvs:
"Mēs esam noraizējušies par visu veidu apspiešanu Amerikas Savienotajās Valstīs, īpaši par tām, kuru pamatā ir rase, dzimums, šķira, autoritāte. Mēs redzam, ka ir jāsaprot, kā šīs apspiešanas tiek iemūžinātas mūsu ekonomiskajā un politiskajā sistēmā, kā arī mūsu kultūrā, ideoloģijā un apziņā. Lai gan mūsu galvenā uzmanība tiek pievērsta ASV, mēs esam noraizējušies par ekspluatāciju citās valstīs un pretestību tai. Mēs uzskatām, ka šīs cīņas ir būtiski saistītas ar mūsu cīņu. Kā aktīvistu izdevēji mēs ceram, ka mūsu plašsaziņas līdzekļi palīdzēs turpināt sociālistisko, feministu un antirasistisko kustību šajā valstī. Un mēs vēlamies palīdzēt nākotnes sabiedrības vīziju un stratēģiju izstrādē.
Turklāt (2) mēs vēlējāmies apstrīdēt hierarhisko korporatīvo darba vietu struktūru un izveidot parauginstitūciju, kas organizēta pēc demokrātiskas darba vietas principiem, ko arī esam izdarījuši. No tā izrietēja Starptautiskās līdzdalības sabiedrības organizācijas attīstība un tādas vīzijas kā līdzdalības ekonomika (PARECON) un līdzdalības politika (PARPOL).
Tāpat (3) mēs vēlējāmies publicēt Noama Čomska, Hovarda Zina, Eda Hermaņa un citu autoru darbus, kuru raksti aplūko varas institūcijas. Atgādinājumam mēs esam iekļāvuši Noama Čomska analīzi par galvenajām mediju institūcijām, kā arī fragmentus no Čomska un Hermaņa grāmatas. Ražošanas piekrišana kur pirmo reizi parādījās viņu “propagandas modelis”.
Tava dilemma
Ja ASV vēlamies mainīt izpratni, apziņu un institūcijas, kas mūs nomāc, mums ir nepieciešams vairāk nekā saujiņa “alternatīvo mediju” un vairāk nekā saujiņa abonentu, lai panāktu atpazīstamību galvenajā mediju pasaulē. Mums ir vajadzīgi progresīvi cilvēki, kas mūs turpina, lai redzētu sevi ne tikai kā lasītājus, bet arī kā mediju aktīvistus, iespējams, pat veidojot Media Action grupas savās kopienās vai darbavietās un skolās.
Bez maksas abonentiem un uzturētājiem, Z pazudīs — un mēs nebūsim vienīgie. Līdz ar to nebūs ierakstu, ka cilvēki būtu pretojušies, ne tikai soļojot un okupējot, bet rakstot par ASV valdības mežonību, ekonomikas sistēmu un mediju līdzdalību. Tiem, kas kritizē ASV varas institūcijas, ir svarīgi uztvert alternatīvos medijus nevis kā “produktu”, bet gan kā organizēšanas rīku aktīvistiem, lai apstrīdētu piekrišanas veidošanu, lai mainītu filtrēšanas procesu, kas novērš mūsu uzmanību un liek mums koncentrēties uz pie varas esošajiem indivīdiem, nekritizējot pašu varas sistēmu.
Z
________________________________________________________________________________________________________________________
Lidija Sardženta ir uzņēmuma līdzdibinātāja un darbiniece Žurnāls Z.