Fotoattēls CameraCraft/Shutterstock.com
Covid-19 globālā pandēmija ir likusi uzdot galveno jautājumu par vadību krīzes laikā: kā līdzsvarot sabiedrības veselības nozīmi un personas brīvības ievērošanu? Vīruss neievēro robežas. Tai maz rūp tas, kā valstis tiek vadītas, izmantojot demokrātisku pārvaldību vai autoritārismu. Taču demokrātiskās valdības jau ir izmantojušas vīrusu, lai vērstos pret brīvībām, savukārt tie režīmi, kas sākumā bija autoritāri, ir izmantojuši pandēmiju, lai sagrābtu vēl vairāk varas. Tikmēr tādās valstīs kā Amerikas Savienotās Valstis brīvības jēdziens tiek izmantots, lai grautu sabiedrības veselību. Taču brīvība un sabiedrības veselība viena otru neizslēdz.
Ungārijas labējā valdība piedāvā, iespējams, visspilgtāko piemēru tam, kā sabiedrības veselības krīze ir izmantota, lai veicinātu autoritārismu. Premjerministrs Viktors Orbans ir atsaucies uz vīrusa izplatību, lai atceltu visas vēlēšanas un paliktu pie varas uz nenoteiktu laiku. Viņš ir izmantojis plašas pilnvaras, lai ierobežotu gaisa satiksmi un individuālās kustības. Taču ierobežojumiem nav beigu datuma, ne arī viņa rīcības parlamentārās pārbaudes. Kamēr ir spēkā Orbana ārkārtas rīkojumi, viņš ir pieprasījis tiesības valdīt ar dekrētu. Salīdzinot vīrusu ar “ārvalstu ietekmi”, pret kuru viņš ir nicinājies, Orbans sacīja: “Mēs cīnāmies divu frontu karā. Viena fronte tiek saukta par migrāciju, bet otra pieder koronavīrusam. Starp abiem ir loģiska saikne, jo abi izplatās kustībā.
Serbijā prezidents Aleksandrs Vučičs ir pieprasījis līdzīgus ekstrēmus pasākumus un paļāvies uz smagi bruņotām policijas patruļām, lai izpildītu savus rīkojumus. Viņš arī ir mazinājis parlamentāro uzraudzību pār savu rīcību un uzņēmies tiesības valdīt ar dekrētu.
Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pārstāvis paskaidroja pamatu tam, ko pandēmija prasa no valdībām: “Ārkārtas stāvoklim — neatkarīgi no tā, kur tas tiek izsludināts un kāda iemesla dēļ – ir jābūt samērīgam ar tā mērķi, un tam jāpaliek spēkā tikai tik ilgi, cik tas ir absolūti nepieciešams." Taču vēsture ir pilna ar piemēriem, kad valdības krīzes brīžos sagrāba varu un atsakās brīvprātīgi no tām atteikties.
Indijā, pasaulē lielākajā demokrātijā un otrajā visvairāk apdzīvotajā valstī, premjerministra Narendras Modi autoritārā hinduistu fundamentālistu valdība ir noteikusi pasaulē visstingrāko bloķēšanu. Paziņots gandrīz bez brīdinājuma, Modi apgrieza dzīvi vairāk nekā miljardam cilvēku ar obligātu 21 dienas bloķēšanu, lai palēninātu koronavīrusa izplatību. Tā kā simtiem miljonu cilvēku izdzīvoja no rokām mutē, daudzi bija bez pajumtes vai bija pārvietoti, šāda drakoniska kārtība nodarīja vairāk ļauna nekā laba. Desmitiem tūkstošu pulcējās pārpildītos autobusos, vilcienos un ielās, izmisīgi vēloties atgriezties savos ciemos, jo viņu ienākumu avots tika pārtraukts. Gandrīz divi desmiti cilvēku ir miruši ceļā no Indijas pilsētām, tostarp 11 gadus vecs bērns, kurš vienkārši nomira badā.
Ķīna, valsts, kuras autoritārā virzība jau bija starptautiskā uzraudzībā, vīrusa aizsegā paplašināja savas uzraudzības pilnvaras. Sabiedriskais transports tagad izvietos sejas atpazīšanas un temperatūras skenēšanas tehnoloģiju, lai sekotu iedzīvotājiem bez pārraudzības par to, kā dati tiks izmantoti, un bez datu vākšanas beigu datuma.
Izraēla ir spērusi soli tālāk, atklāti uzraugot visus iedzīvotājus, izmantojot savu mobilo tālruņu datus, lai izsekotu tos, kuriem ir pozitīvs COVID-19 tests, un noteiktu, kurš ar viņiem ir saskāries. Premjerministrs Benjamins Netanjahu atteicās no parlamentārās uzraudzības pār šādu “pretterorisma” pasākumu izmantošanu pandēmijas apkarošanai.
Amerikas Savienotajās Valstīs COVID-19 parādīšanās sākotnēji gandrīz neizraisīja nekādas valdības darbības. Prezidents Donalds Tramps janvārī tika informēts par šīs slimības postošo potenciālu, kas prasīs pusmiljonu dzīvību, taču viņš bija vairāk nobažījies par ekonomikas veselību nekā par amerikāņu dzīvībām un vairākkārt apgalvoja: "Neviens to neredzēja." Tramps vēroja, kā viņa prezidentūras laikā pieaug akciju tirgus kāpums, un priekšlaicīgi mudināja atgriezties pie normālas dzīves, cerot līdz Lieldienām redzēt “pildītas baznīcas” un raizējoties, ka vīrusa “ārstēšana” būs “sliktāka par pašu problēmu”. Administrācija, kas savu varu ir balstījusi uz zinātnes graušanu un labējo reliģisko fundamentālistu, ieroču īpašnieku un pašpārliecināto libertāru pierunāšanu, ir izmantojusi jēdzienu “individuālās brīvības”, lai attaisnotu savu bīstamo bezdarbību.
Daudzas ASV amatpersonas paredz atbrīvojumus reliģiskām sapulcēm, neskatoties uz nepārprotamo vajadzību pēc stingras karantīnas, lai apturētu slimības izplatību. Džerija Falvela juniora Brīvības universitāte atteicās ievērot karantīnas ieteikumus un atsāka darbu pēc pavasara brīvlaika, apdraudot studentus. Floridas megabaznīcas mācītājs arī neievēroja brīdinājumus par sabiedrības veselību un pulcēja savu draudzi.
Fotogrāfs: Christopher Penler / Shutterstock.com
Iespējams, ka labākais “libertāra” idiotisma simbols ir Amons Bandijs, neveiksmīgās Malheur National Wildlife Refuge okupācijas vadītājs Oregonas štatā, kurš vada “brīvības sacelšanos” Aidaho — štatā, kurā ir vairāk vīrusa gadījumu uz vienu iedzīvotāju nekā. Kalifornija. Bandijs pat ir novēlējis slimību sev, sakot: "Es gribu vīrusu tagad." Taču viņam būtu jāapsver Apvienotās Karalistes premjerministra Borisa Džonsona gadījums, kurš arī pavadīja nedēļas, atsakoties rīkoties pret vīrusu un apgalvoja, ka meklē “ganāmpulka imunitāti” lielai daļai iedzīvotāju. Džonsons tagad ir saslimis ar vīrusu un meklējis intensīvo aprūpi slimnīcā. Tāpat kā citi, viņš ir sapratis, ka nepatika pret zinātniskiem faktiem nepadara jūs imūnu pret vīrusu.
Tāda krīze, ar kuru mēs saskaramies, prasa izlēmīgu rīcību, ko nomierina ar lielu piesardzību attiecībā uz cilvēku tiesību pārkāpumiem. Tādas valstis kā Jaunzēlande parāda, ka to var izdarīt. Premjerministre Džesinda Ārderna ir rīkojusies izlēmīgi, taču uzsvērusi valdības pārredzamību lēmumu pieņemšanā saistībā ar vīrusu bloķēšanu.
Viņa ir sniegusi skaidrus ziņojumus par valdības stratēģiju un mērķiem vīrusa izplatības izskaušanā un padarījusi sevi pieejamu atbildības instrumentiem demokrātijā, proti, presei. Viņas pieeja ir pretstatā ASV, kur prezidents Tramps ir pastiprinājis savus uzbrukumus žurnālistiem.
Dienvidkoreja arī ātri rīkojās, lai cīnītos pret vīrusu pēc tam, kad tas pirmo reizi bija redzams. Prezidents Muns Džēins lika veikt plašas pārbaudes, uzliesmojuma epicentrā noteica ārkārtas pasākumus un ātri izolēja un ārstēja pacientus. Skaidri un bieži sazinoties ar sabiedrību, valdība efektīvi novērsa sabiedrības veselības krīzi, neizmantojot smagus vai autokrātiskus pasākumus. Atšķirībā no Amerikas Savienotajām Valstīm un Apvienotās Karalistes prezidents Mūns paļāvās uz saprātīgiem zinātniskiem ieteikumiem un netērēja laiku testu un aizsardzības līdzekļu pasūtīšanai.
Jaunzēlande un Dienvidkoreja piedāvā modeļus, kā valdības var pārvarēt tādas nepieredzētas krīzes kā šī. Koronavīruss apdraud ne tikai mūsu personīgo un kolektīvo veselību; tas apdraud arī mūsu demokrātiskās institūcijas. Mums ir jāaizsargā dzīvības un demokrātija. Z
Šo rakstu izstrādāja Neatkarīgā mediju institūta projekts Economy for All.
Sonali Kolhatkar ir televīzijas un radio šova “Rising Up With Sonali”, kas tiek rādīts Free Speech TV un Pacifica stacijās, dibinātāja, vadītāja un izpildproducente.