Savienoto Valstu pirmais pēc 11. septembra iebrukums Latīņamerikas politikā — Nikaragvas vēlēšanās — sniedz ieskatu par to, kā Vašingtonas jaunā “pretterorisma” politika var izpausties šajā reģionā.
Konservatīvo kandidāts Enrike Bolanoss uzvarēja sandinistu Danielu Ortegu vēlēšanās, kas tika uzskatītas par pārāk tuvu, lai to izsludinātu. ASV amatpersonas publiski brīdināja par Sandinistu uzvaru, apsūdzot viņus "saitēs ar terorismu", un atklāti atbalstīja Bolanosu.
Taču, lai saprastu šo notikumu nozīmi, mums ir nepieciešams mazliet vairāk vēstures, nekā sniedz lielākā daļa preses pārskatu. Sandinisti ieguva savu vārdu no Augusto Cesar Sandino, Nikaragvas, kurš vadīja partizānu karu no 1927. līdz 33. gadam pret ASV jūras kājniekiem, kas bija iebrukuši viņa valstī. T
viņš jūras kājnieks beidzot aizgāja 1933. gadā, bet ne pirms tam, kad valsts vadīšanai izveidoja Nacionālo gvardi, kuru vadīja Anastasio Somoza Garsija. Sandino nogalināja gvarde, un Somoza izveidoja ģimenes diktatūru, kas ar ASV atbalstu pārvaldīja valsti līdz Sandinista vadītajai revolūcijai 1979. gadā.
Kad Anastasio jaunākais 1979. gadā aizbēga uz Maiami — mūsu pensionēto diktatoru patvērumu, nikaragvieši svinēja “pēdējā jūras kājnieka” aiziešanu. Sacelšanās laikā Somozas gaisa spēki bombardēja nabadzīgos Managvas dzīvojamos rajonus, uzskatot, ka visi tur dzīvojošie ir viņa ienaidnieki.
Daļēji to organizāciju, kas pievienojās savai kustībai, baznīcā balstītā pacifistiskā fona dēļ sandinisti lauza mūsdienu revolūciju modeli un noraidīja atriebību. Viņi noteica maksimālo sodu 30 gadus pat visnežēlīgākajiem saviem bijušajiem mocītājiem un spīdzinātājiem.
Taču viņu ienaidnieki Vašingtonā nebija tik piedodoši. Kamēr sandinisti atjaunoja kara izpostīto ekonomiku — tā ātri sasniedza augstāko izaugsmes tempu Centrālamerikā — Vašingtona plānoja vardarbību. Kamēr sandinisti veidoja veselības klīnikas un rīkoja lasītprasmes kampaņas, kas ieguva starptautisku atzinību un ANO apbalvojumus, Reigana administrācija izveidoja armiju, lai gāztu jauno valdību.
CIP savervēja, bruņoja, apmācīja un apmaksāja “kontras”, kā tos sauca no spāņu valodas, kas nozīmē kontrrevolucionārus. Viņi karoja ne tik daudz pret Nikaragvas armiju, cik pret “mīkstajiem mērķiem”: skolotājiem, veselības aprūpes darbiniekiem, ievēlētām amatpersonām (CIP sagatavotā rokasgrāmatā faktiski tika atbalstīta viņu slepkavība).
Viņi uzspridzināja tiltus un veselības klīnikas un ar ASV tirdzniecības embargo palīdzību, kas sākās 1985. gadā, iznīcināja Nikaragvas ekonomiku.
Sandinisti vērsās pret Amerikas Savienotajām Valstīm Pasaules tiesā par teroristu darbībām — tajā pašā tiesā, kurā ASV tikai dažus gadus iepriekš bija uzvarējusi spriedumu pret Irānu par amerikāņu ķīlnieku sagrābšanu. Tiesa lēma par labu Nikaragvai, piespriežot atlīdzināt 17 miljardus dolāru. ASV atteicās atzīt Tiesas lēmumu.
1984. gadā Nikaragvā notika vēlēšanas. Vairāk nekā 400 novērotāju no 40 valstīm, tostarp Latīņamerikas studiju asociācijas zinātniekiem no Amerikas Savienotajām Valstīm, konstatēja, ka vēlēšanas būtībā bija brīvas un godīgas.
Lai gan nebija šaubu, ka valsts bija nobalsojusi par sandinistiem, tostarp Ortegu kā prezidentu, Vašingtona turpināja vardarbīgos centienus gāzt demokrātiski ievēlēto valdību. Bet Contras ārkārtējā brutalitāte saslima daudzus amerikāņus, īpaši reliģiskās kopienas vidū.
Pāris gadu laikā tautas kustība pārliecināja Kongresu pārtraukt finansējumu Contras. Toreiz Olivers Norts un viņa draugi meklēja jaunus radošus finansējuma avotus, piemēram, nelikumīgu ieroču pārdošanu Irānai, kas noveda pie Irānas-Contra skandāla.
Līdz 1990. gadam Nikaragvas iedzīvotāji bija cietuši vairāk, nekā viņi varēja paņemt no kara un ekonomiskā embargo, un tāpēc, kad prezidents Džordžs Bušs I skaidri norādīja, ka viņu posts turpināsies, līdz sandinisti tiks atņemti no amata, vairākums raudāja onkulis.
Vašingtona ieguva tādu valdību, kādu tā gribēja, taču, protams, tas neizbeidza Nikaragvas ciešanas. Desmit gadus ilga SVF un Pasaules Bankas aizbildnība ir atstājusi Nikaragvas iedzīvotājus ar visgrūtāko parādu nastu puslodē, 70 procenti tās iedzīvotāju ir nonākuši nabadzībā, un tikai starp latīņamerikāņiem ir mazāki ienākumi uz vienu cilvēku nekā pirms 40 gadiem.
Bolanosa uzvara nodrošina drūmu nākotni, lai gan ne Ortega, ne Sandinisti neliecina par tādu cerību kā pirms 20 gadiem. Nav pārsteidzoši, ka Nikaragvas iedzīvotāji, kārtējo reizi dzirdējuši draudus no ziemeļiem, nolemtu, ka nevar atļauties citu sandinistu valdību.
Taču, kad nezinātāji un samaitāti Vašingtonā atviegloti nopūšas, viņiem būtu labi apsvērt Džona F. Kenedija brīdinājumu: "Tie, kas padara mierīgu revolūciju neiespējamu, padarīs vardarbīgu revolūciju par neizbēgamu."
Marks Veisbrots ir Ekonomikas un politikas pētījumu centra (www.cepr.net) līdzdirektors Vašingtonā.