Slepkavības, kas izriet no vardarbības ģimenē, Krievijā notiek katru nedēļu, tāpat kā citur pasaulē. Lielākā daļa Krievijā paliek nepamanīta sabiedrībai un neatrisināta policijai. Taču pēc nesenās 25 gadus vecā Jegora Ščerbakova nogalināšanas Maskavā varas iestādes pielika ārkārtējas pūles, lai aizturētu vainīgo. Drīz viņi arestēja Azerbaidžānas pilsoni Orhanu Zeinalovu, un žurnālisti nekavējoties ziņoja, ka viņš ir vainīgs slepkavībā - pat pirms tiesas sēdes.
Krievijas attiecības ar Azerbaidžānu ir delikāts līdzsvarošanas akts, jo Maskava piesardzīgi mēģina stiprināt saites ar Baku, neatsvešinot savu ilggadējo sabiedroto Armēniju. Tikmēr pašreizējā ažiotāža ap Zeinalovu Kremļa situāciju tikai sarežģīs. Taču Kremlis mūsdienās ir mazāk noraizējies par attiecībām ar savām bijušajām padomju republikām, kā par to, ka tiek izmantots to cilvēku jūtas, kuri protestēja Birjuļovā par Ščerbakova nāvi.
Valsts ekonomiskajai krīzei uzkarstot, sabiedrība ir pievērsusi uzmanību migrantu problēmai un prom no neveiksmīgās valdības politikas. Viena nometne ir politkorekta un aizstāv migrantus, bet otra aicina pret viņiem rīkot pogromus. Jebkurā gadījumā varas iestādes ir priecīgas redzēt cilvēkus, kas apspriež šo problēmu, nevis valstī plosošo korupciju, augsto komunālo pakalpojumu maksu un nepilnīgo sociālo politiku. Viņi arī nevēlas publiskas debates par neseno Krievijas Zinātņu akadēmijas reformu, kas jau ir novedusi pie postošām sekām izglītībai un veselības aprūpei, vai diskusiju par pensiju reformām, kas ir radījušas neizpratni pat valdības ierēdņiem, kā rīkoties.
Ja cilvēki pievērstos kādam no šiem jautājumiem, viņi ātri saprastu, ka valdības pasākumi saasina ekonomisko krīzi, grauj sociālās kārtības pamatus un apdraud Krievijas valsts izdzīvošanu.
Migrācija uz Krieviju ir sasniegusi maksimumu un tagad samazināsies. Tadžikistānā dzīvo aptuveni 7 miljoni cilvēku, taču pat tad, ja viņi vēlētos, nav fizisku iespēju, ka vairāk nekā 2 miljoni no viņiem varētu pārcelties uz Krieviju. Tas nozīmē, ka Krievijā dzīvojošo Tadžikistānas pilsoņu skaits kādā brīdī varētu samazināties, bet nevar palielināties. Tādējādi demogrāfiskā situācija pat pie pesimistiskākā scenārija nepasliktināsies.
Turklāt ekonomikas lejupslīde samazina arī to darbavietu skaitu, kas piesaista viesstrādniekus. Protams, ievērojams skaits migrantu paliks Krievijā un sacentīsies par palikušajām darbavietām, taču absolūtos skaitļos ārvalstu strādnieku skaits, kas ierodas Krievijā darba meklējumos, vai nu samazināsies, vai vismaz stabilizēsies.
Stāstoši, ka vislielākais aizkaitinājums ir vērsts uz cilvēkiem no Kaukāza, lai gan viņi nemaz nav migranti, bet gan Krievijas pilsoņi. Lai atrisinātu to, ko kļūdaini uzskata par "migrantu problēmu", dažas amatpersonas ierosina ieviest vīzu režīmu ar bijušajām padomju republikām Vidusāzijā. Citiem vārdiem sakot, tie piedāvā neloģisku risinājumu neracionālai problēmai.
Tikmēr Azerbaidžāna ir kļuvusi par vienu no visstraujāk augošajām bijušo padomju republiku ekonomikām, kuras dzīves līmenis konkurē ar Krievijas dzīves līmeni. Azerbaidžānas panākumu atslēga ir ne tikai ieņēmumi no naftas, bet arī lieli infrastruktūras projekti, kas ir diezgan iespaidīgi tik mazai valstij. Nākotnē Azerbaidžāna pati sāks piesaistīt migrantus no Vidusāzijas un, iespējams, no Ukrainas un Moldovas. Droši vien tajā brīdī azerbaidžāņi būs tie, kas sūdzēsies par "ārzemnieku aplenkumu".
Boriss Kagarļickis ir Globalizācijas pētījumu institūta direktors.