Cīņa par Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas (KPRF) stratēģisko kontroli ir iegājusi jaunā fāzē. Tā nav tradicionāla cīņa starp grupām partijas iekšienē, bet gan ārējo spēku sadursme, kas cenšas sagrābt kontroli pār politiskajiem aktīviem, kas tiek saukti ar nosaukumu “komunistiskā opozīcija”. Partiju hierarhijas augšgalā esošie politiķi, protams, nebūt nav vienaldzīgi pret šīs cīņas iznākumu. Katrai no daudzajām grupām ir savas perspektīvas un mērķi, un uzvara dažām no tām var nozīmēt citu politiskās karjeras beigas.
“Partiju rindas” ir pavisam cita lieta. Šis stagnējošais purvs ir pilnīgi apolitisks. Vienkāršam partijas biedram vai pat funkcionāram par politiku nav ne mazākās intereses. Tādi cilvēki zina, ka pieder pie opozīcijas, kā arī apzinās, ka Krievijas Federācijas vietā kādreiz pastāvēja lielvalsts – PSRS. Vēl agrāk, pirms ļaunie ebreji un masonu boļševiki veica “katastrofālo” revolūciju (izmantojot Zjuganova kunga izteicienu), pastāvēja vēl lielāka Krievijas impērija. Reizi vai divas gadā šiem cilvēkiem ir jāapmeklē sapulces, bet reizi divos vai trijos gados jāpiedalās vēlēšanu kampaņās. Tas ir viss.
Uz tādiem cilvēkiem kā šie A. Prohanova un V. Čikina raksts “Operācija Kurmis” iedarbojās kā meteorīts, kas ietriecās purvā. Partijas biedri tika mudināti izvēlēties starp Zjuganova grupu un viņa oponentiem, kurus tagad visi sauc par “kurmjiem”. Neviens nevēlas izdarīt šo izvēli. Situācija ir vienkārši biedējoša. Jums jāierindojas aiz uzvarētājiem, bet kas viņi būs?
Pirmie, kas guva triecienu, bija zuganovieši. Tūlīt pēc raksta parādīšanās sāka veikt organizatoriskus pasākumus. Partijas prezidijs pārrunāja notikumu attīstību un pieņēma rezolūciju, kurā nosodīti Tautas patriotiskās savienības (NPSR) līderi. Tiesa, balsojums bija mazāks par pārliecinošu – 9 pret 6. Staļina laikā Politbirojā viens vai divi balsu vairākums Centrālkomitejas plēnumā pārvērtās par divu pret vienu balsu vairākumu un graujošu “opozīcijas” noraidījumu. ” kongresā. Agrāk tas notika, jo aparāts bija stingri staļiniskā “vairākuma” rokās. Tagad lietas ir savādākas. Partijas galvenais aparatčiks Valentīns Kupcovs, Maskavas partijas organizācijas vadītājs Aleksandrs Kuvajevs un grupa ietekmīgu guberņu partijas komiteju sekretāru ierindojušies starp “kurmjiem”. Padomju Savienības Komunistiskās partijas vēsturē bija tikai viens atklāta konflikta gadījums starp politbiroja vairākumu un “tā” aparātu. Tas bija tad, kad Molotova “pretpartejiskā grupa” (kopā ar Šapilovu, kurš bija pieskaņojies viņiem) mēģināja Hruščovu noņemt no vadības. Rezultāts bija tāds, ka visi sazvērnieki tika noņemti no amatiem; netika saudzēts pat Šapilovs. Tagad lietas ir savādākas. Kā var sagraut opozīciju bez Kupcova palīdzības?
Tikmēr NPSR izpildkomiteja, kuru kontrolē Semigina grupa, gatavojas apspriest situāciju. Nav grūti saprast, ka tajā bez grūtībām tiks pieņemta rezolūcija, kas ir diametrāli pretēja tai, par kuru balsoja KPRF Prezidijs. Prohanovu un Čikinu var izslēgt no NPSR (tie, protams, ir prominenti cilvēki, taču viņiem, tāpat kā citiem NPSR “pīlāriem”, trūkst savas organizatoriskās bāzes). Tomēr Kupcova un Kuvajeva izslēgšana no KPRF būs daudz grūtāka un organizatoriskā līmenī kaitējošāka.
Briesmīga situācija, pilnīgs strupceļš. Purva iemītnieki ir apmulsuši un nobijušies. Viņi labprātāk klusētu, bet viņiem tas nav atļauts. Izskanējis aicinājums: “Rāpieties ārā no bedrēm, atstājiet ierakumus, lieciet mietus, biedri!”
Pa to laiku purvā iegāzies vēl viens akmens. 16. janvārī vietnē kreml.org tika publicēts Kirila Jakimetsa parakstīts “ekspertu novērtējums”, kas vēstīja par sapratni starp KPRF vadību un uzņēmumu Jukos. Kamēr Prohanovs un Čikins bija aprakstījuši vienu partijas privatizācijas plānu, izbrīnītajai sabiedrībai tagad tika ziņots par alternatīva priekšlikuma esamību. Tika precizēta iesaistītā summa (70 miljoni USD), un tika paziņoti savervēto politisko ekspertu vārdi. Dīvainā kārtā šī ziņa sāka izplatīties pa internetu bez komentāriem un kā neapstrīdams fakts.
Situācija kļūst diezgan skumja. "Jūs pieņemat naudu no prezidenta administrācijas!" daži cilvēki kliedz. "Un jūs pārdodat ballīti Jukosam un Noriļskas niķelim!" citi atbild.
Tagad tas ir kā meteorītu lietus. Nabaga purva iemītnieki!
Pareizi runājot, lielākā daļa faktu ekspertiem bija vairāk vai mazāk pazīstami pat agrāk. Taču līdz šim cilvēki vēlējušies šādas lietas publiski neēterēt, saprotot, kādas tam būs sekas. Skaidrs taču, ka par Jukos vai Russian Aluminium politiskajiem plāniem presē tiek ziņots nevis tāpēc, lai lasītāji varētu apbrīnot mūsu oligarhu asumus, bet gan lai šie plāni neizdodas. Kopumā oligarhiem būtu grūti sašķelt valsts lielāko opozīcijas partiju pilnā sabiedrības skatienā.
Pirms nedēļas rakstīju, ka Prohanovs un Čikins “izlaiduši kaķi no maisa”. Tomēr tas nav viss tā apjoms. Veseli kaķu bari tagad izlec no somām, vaimanādami un čīkstot. No visiem skapjiem rāpjas ārā skeleti, grabēdams savus kaulus. Salīdzinājums ir neatvairāms ar oligarhu cīņām par kontroli Krasnojarskas guberņā vai par strīdīgiem uzņēmumiem. Tomēr politiskajām partijām (īpaši opozīcijas partijām) ir savas raksturīgās iezīmes. Runa nav tikai par kaitējumu, ko šāds strīds nodara opozīcijai, lai gan tas, iespējams, ir iekļuvis Kremļa bosu plānos. Būtiskāks ir fakts, ka kauja purvā nav atklājusi nekādas politiskās atšķirības dalībnieku starpā. Teorētiskās diskusijas un principu pretpozīciju aizvieto dubļu šļūkšana.
Ļeņins, Martovs, Trockis un Plehanovs nestrīdējās par to, kā sadalīt naudu, ko viņi saņēma no Savvas Morozovas. Lai ko arī domātu par Krievijas kreiso spēku dibinātājiem, nevar noliegt, ka tie bija cilvēki ar skaidriem, stingriem principiem. Katram no viņiem bija savs uzskats, kā attīstīt strādnieku kustību. Viņi vervēja atbalstītājus, nevis solot viņiem izlaist naudu vai dot viņiem darbu Valsts domē, bet gan propagandējot savas idejas, tostarp apspriežot politiskās atšķirības. Galvenā problēma, ar ko saskaras mūsdienu opozīcija, ir nevis naudas trūkums (liekot viņiem par pienākumu stāties oligarhu dienestā), bet gan skaidru ideju trūkums, ko likt sabiedrībai. Idejas nevar aizstāt nedz Zjuganova drūmā kurnēšana par prettautas režīmu, nedz Prohanova izsapņotās formulas par “sarkanbalto aliansi”, kuras absurdu viņš pats publiski atzīst. Arī vispārīgi izteikumi par “sociāldemokrātisku ievirzi” – kaut kas raksturīgs opozīcijas “mērenajam” spārnam – nepalīdz. Tādu cilvēku “sociāldemokrātija” ir aptumšotas domas par to, cik labi būtu dabūt naudu no kapitālistiem un arī balsis no strādniekiem.
Patiesību sakot, vērot kautiņu purvā ir interesanti tikai sākuma stadijā. Uzvarēs ne tas, kurš uzkrauj vairāk dubļu savam pretiniekam, ne pat tas, kurš efektīvāk izmantos organizācijas resursus. Uzvarēs cilvēks, kurš izvirzīs skaidru opozīcijas programmu – programmu, kas spēj piesaistīt reālu atbalstu sabiedrībā, kas virzās uz kreiso pusi. Kad tas notiks, opozīcija pārstās būt purvs, un mūsu priekšā būs patiesi nopietna kustība, kas spēj kā Rietumos piesaistīt jauniešus, inteliģenci un arodbiedrības. Bet vai mūsu varoņi ir spējīgi uz ko tādu? Godīgi sakot, man ir nopietnas šaubas.
Kāds, protams, agri vai vēlu sagrābs stratēģisko uzkalniņu un pārņems savā kontrolē purvu. Taču diez vai to varēs nosaukt par uzvaru. Katrā ziņā no vēstures viedokļa šāda uzvara ne ar ko neatšķiras no sakāves.