Pirms vairākām nedēļām Krievija atzīmēja 150. gadadienu, kopš cars Aleksandrs II atcēla dzimtbūšanu, un vēsturnieki steidz pieminēt, ka viņa reformas nespēja izveidot pilnvērtīgu pilsonisku sabiedrību. Tomēr viena lieta, ko 1860. gadu reformas paveica, ir politiskā radikālisma un antikapitālisma ideju iezīmētas inteliģences veidošanās.
Šī jaunā inteliģence bija jauni cilvēki — "kopējie", ja vēlaties, - bez sakariem ar tradicionālo eliti, kuri jutās pietiekami spēcīgi, lai iebilstu pret valdību un piedāvātu to, ko mūsdienu valodā dēvētu par "alternatīvām modernizācijas stratēģijām". Stagnējošajā Krievijas impērijā viņiem nebija vietas, un viņi atbildēja, izveidojot Krievijā pirmo politisko partiju – mēreno sociālistisko partiju Zeme un brīvība. Taču, kad varas iestādes uz miermīlīgiem protestiem atbildēja ar represīviem pasākumiem, tās izveidoja Narodnaja Volja jeb Tautas Griba — kreiso teroristu partiju, kas nogalināja gan caru Aleksandru II, gan viņa reformu laikmetu.
Mūsdienu intelektuāļi reti atsaucas uz šo mantojumu, lai gan tieši šie parastie pilsoņi galu galā veidoja inteliģences identitāti un kultūru. Taču, kā jau vienmēr, vēsture atkārtojas, un ne vienmēr farsa veidā. Uzstājoties apaļā galda diskusijā par nesenajām revolūcijām Tuvajos Austrumos, arābu eksperts Grigorijs Kosačs atzīmēja, ka galvenais elements kustībās, kas gāza Tunisijas un Ēģiptes līderus, bija "jaunie ļaudis". Šie cilvēki ir vienoti pretstatā "vecajai elitei", tradicionālajām valdošajām grupām - gan tiem, kas veicina Rietumu vērtības, gan tiem, kas cenšas kontrolēt masu ar fundamentālistu islāma ideoloģiju. Viņi ir patrioti, kuru patriotisms nav valdošā režīma dievināšana, bet gan protesta pret tā atpalicību un apspiešanu.
Pārsteidzošas ir paralēles starp agrākajiem krievu tautības iedzīvotājiem un jauno inteliģenci 1800. gadu vidū un beigās un mūsdienu arābu protestētājiem. Tāpat kā krievu populisti strīdus starp prorietumnieciskajiem krieviem un slavofiliem noraidīja kā bezjēdzīgus, mūsdienu arābu protestējošā jaunatne konfrontāciju starp islāmistiem un Rietumu kursa piekritējiem ir pārvērtusi anahronismā. Tāpat kā pagātnes slavofili, islāmisti neuzskata, ka demokrātija atspoguļo viņu tradicionālās vērtības. Turklāt prorietumnieki — gan 19. gadsimta Krievijas, gan 21. gadsimta arābu pasaules iedzīvotāji — apbrīno Eiropas brīvības, taču uzskata tās par bīstamām un pāragrām savām valstīm. Turpretim Krievijas populisti un mūsdienu arābu protestētāji pieprasa demokrātiju šeit un tagad, saistot to ar konkrētām sociālajām tiesībām.
Krievu populisti nebija tālu no saiknes ar masām, kas savu politisko rīcībspēju parādīja abās Krievijas revolūcijās 1905. un 1917. gadā. Pasaules lielākās valsts masu pacelšana, saprotams, prasīja daudz laika. Arābu protestētājiem ir paveicies vairāk. Viņi dzīvo sabiedrībā, kurā ievērojama daļa iedzīvotāju jau sen pārcēlās uz pilsētām. Viņi dzīvo interneta un mobilo tālruņu pasaulē. Viņi spēj iegūt politisko ietekmi un panākumus daudz ātrāk nekā viņu Krievijas priekšteči.
Bet arābu jauno iedzīvotāju panākumi mums atgādina Krievijas vēsturi, tās nozīmi un vērtību. Krievijai ir lepns mantojums un tradīcijas, un tās demokrātiskās tradīcijas ir viena no vissvarīgākajām un varonīgākajām no tām.
Boriss Kagarļickis ir Globalizācijas pētījumu institūta direktors.