Starptautiskā Darba organizācija (SDO) tikko ir sākusi savu jaunāko kampaņu, lai izskaustu “sliktākās bērnu darba formas”. Laikrakstu lapas ir pārpildītas ar stāstiem un diskusijām, kas uzsver strādājošo bērnu šausmīgo likteni. Nākotnes līgumi nozagti, dāvanas salauztas.
Tas viss ir tik pazīstams.
Kopš starptautiskā sabiedrība 1919. gadā sāka savu krusta karu, lai glābtu pasaules bērnus no “nepieņemama” darba, dominējošais stāstījums ir tikko mainījies. Dominē žēlums un paternālisms. Abstraktās “nabadzības” dēļ ģimenes ir spiestas ļaut saviem bērniem strādāt. Viņi nesaprot, cik slikti tas var būt. Mums ir jāpaplašina izglītība — kur var būt drošībā nevainīgi bērni — un jāinformē vecāki, lai pasargātu viņus no sevis. Tikai pirms dažām dienām SDO pārstāve Sjūzena Guna parādījās Al-Jazeera raidījumā Inside Story, lai deklamētu tās pašas dziesmas.
Vai tiešām tas tomēr ir tik vienkārši? Lai gan ir taisnība, ka daudzi bērni savu ģimeņu nabadzības dēļ ir spiesti strādāt tādos apstākļos, kādus tikai daži varētu uzskatīt par pieļaujamiem, arvien vairāk akadēmisko pētījumu apšauba gan galveno bērnu strādnieku pārstāvību, gan dominējošo pieeju viņu "aizsardzība".
Vēsture Atkārtojas
SDO centienu galvenais virziens ir novērst bērnus no tā dēvētajām "bīstamākajām" profesijām. Lai gan verdzība un prostitūcija vienmēr un visur ietilpst šajā kategorijā, SDO pieprasa valstu valdībām noteikt pārējos pēc ekonomikas nozares. Tas nozīmē, ka tā vietā, lai paplašinātu darba inspekcijas, lai nodrošinātu drošus darba apstākļus visā valsts ekonomikā, valstis un to donoru partneri tagad izvēlas konkrētas nozares, kuru mērķis ir nepilngadīgo vispārēja izslēgšana.
Vai mēs šeit neesam bijuši agrāk?
Diemžēl jā. Deviņdesmito gadu sākumā, pateicoties senatora Harkina ierosinātajam likumprojektam par Bangladešas tekstilizstrādājumu importa aizliegšanu, ja vien darba devēji nevarēja pierādīt, ka tie ir “bez bērnu darba”, tūkstošiem bērnu strādnieku vienā naktī nonāca bez darba. Rezultāts? Daudzi galu galā nokļuva acīmredzami sliktākos apstākļos, izdzīti ielās, seksa darbā vai rūpnīcās, kas darbojās vēl tālāk zem radara.
Sialkotas futbola šuvētāji stāsta mums līdzīgu stāstu. Kā parādīja Khana pētījumi, pirms starptautisks spiediens tika izdarīts uz lielākajām sporta firmām, kas importēja futbola bumbas no Pakistānas, šūšana bija svarīga mājiņu nozare Sialkotā. Nabadzīgās ģimenes savās mājās darboja balles, un bērni, kad nebija skolā, palīdzēja vecāku uzraudzībā. Kas notika, kad tas mainījās? Omārs, četrpadsmit gadus vecs zēns, kuru intervēja Hans, piedāvāja šādu kopsavilkumu:
“Mēs kādreiz varējām izšūt futbola bumbas, kad tas bija nepieciešams. Tagad uz mājām uz šuvēm nenāk futbola bumbas. Kāpēc viņi ir apturējuši mūsu rozi-roti [dzīves līdzekļus]? … Viņiem mūs noteikti jāienīst… Varbūt tas ir tāpēc, ka mēs esam musulmaņi un cilvēki Rietumos ir pret musulmaņiem.”
Mans pētījums Rietumāfrikā pašlaik atklāj līdzīgus modeļus. Galvenās nozares, ar kurām šajā reģionā saskaras valdības un starptautiskais spiediens, ir rūpnieciskā ieguve un kakao audzēšana. Pēdējā gadījumā senators Harkins atkal ir galvenā figūra, strādājot ar tādiem daudznacionāliem uzņēmumiem kā Kraft, lai nodrošinātu, ka piegādes līnijas ir tīras no "bērnu darbaspēka".
Kad es intervēju zēnus, kuri bija strādājuši Kotdivuāras plantācijās, viņi bija šokēti par pieaugošo spiedienu no NVO, policijas un “balto cilvēku”. “Stādīšanas darbi ir tikpat vienkārši, cik vien iespējams,” man teica kāds jauns vīrietis. "Bērni dara mīkstās lietas, un šeit ir daudz labāk nekā tādās jomās kā celtniecība."
Tas pats stāsts ir ar mīnām. Beninas štats izdara nopietnu spiedienu uz lauku kopienām, kuras ļauj saviem pusaudžiem bērniem migrēt uz Nigēriju, lai veiktu mīnu darbu. Varas iestādes to sauc par verdzību. Tomēr ne pusaudži, kas tur strādā. "Tas nebija tik slikti," Pīters man saka. "Protams, tas bija grūti, un mēs pavadījām stundas zem saules, bet mēs labi paēdām, mums tika samaksāts, un mēs strādājām visu draugu ielenkumā."
No augšas uz leju vērstas neveiksmes un politiskās ekonomijas trūkums
Tāpat kā ar daudzām intervencēm gan “attīstības”, gan bērnu aizsardzības jomās, šeit mēs redzam situāciju, kurā tā vietā, lai strādātu ar nabadzīgajām kopienām, kuru bērni strādā, nevis apmeklē skolu, politikas veidotāji pie tām strādā, piespiežot no darba, kas ir labākā no šaurām iespējām. Neraugoties uz saviem nenoliedzami labajiem nodomiem, starptautiskā pret bērnu darbu vērstā kopiena tādējādi uzspiež savu morālo ietvaru kopienām, kuras galu galā pašas maksā cenu – zaudējot ienākumus, ko šie strādājošie bērni sniedz.
Tajā pašā laikā uzmanība tiek pievērsta struktūrām, kas ierobežo šo ģimeņu ekonomiskās iespējas, ir minimāla. Kakao plantāciju gadījumā senatora Harkina līdzīgi labi iecerētā kampaņa ir maz runājusi par cenas paaugstināšanu, ko daudznacionālie uzņēmumi maksā ražotājiem. Tāpat tajā nekas nav teikts par ASV kokvilnas subsīdijām, kuras, kā atzina pati Pasaules Tirdzniecības organizācija, sagrauj Beninas mājsaimniecību ienākumus līdz tādam līmenim, ka bērniem nav citas izvēles kā migrēt uz raktuvēm darba dēļ.
Kad es intervēju vienu no svarīgākajām personām, kas strādā ar Harkinu un SDO saistībā ar šo jaunāko kampaņu “bērnu darba izskaušana”, “Es nevaru to komentēt, tas nav mūsu uzmanības centrā” bija viss, ko es saņēmu saistībā ar subsīdijām. Dibi, augsta ranga Beninas valdības amatpersona, vienkārši paraustīja plecus. "ASV ir spēcīga valsts," viņš teica, "mēs tiešām neko nevaram darīt lietas labā."
Plus ça maiņa tad. Kamēr politikas veidotāji, tostarp SDO un ASV senatori, nespiedīs uz tirdzniecības taisnīgumu augšpusē un sabiedrības izstrādātas iniciatīvas apakšā, tas pats vecais žēlums un paternālisms turpinās valdīt.