Džordžs Monbiots savā grāmatā “Piekrišanas laikmets” iestājas par labu pasaules parlamentam un uzskata Pasaules sociālo forumu par šādas institūcijas sākumu. Vienlaikus nākamajā dienā pēc Eiropas Sociālā foruma slēgšanas notiks otrā Sociālo kustību asambleja. Šogad vairāk kā daļa no faktiskā foruma procesa ar sagatavošanās ziņojumiem un mobilizācijas iniciatīvas mērķi 2004. gadam. Gatavojoties otrajam Eiropas Sociālajam forumam, ir svarīgi sev pajautāt, vai tiešām ir par labu faktisko principu hartu, kā šķiet, ka tā ir, lai norādītu un ierosinātu sociālā foruma procesa virzienus.
Kas ir sociālais forums? Man tā ir telpa. Šajā telpā piedalās sociālās kustības, arodbiedrības un politiskās partijas. Telpa pieder mums, tas ir acīmredzams teikums, taču to ir svarīgi atkārtot, jo tas nozīmē, ka mūsu telpā nav ienaidnieku. Vienīgais ienaidnieks ir dogmatisms, un neviena kustība no tā netiek pilnībā atvieglota.
Ir lietas, no kurām, manuprāt, telpai vajadzētu sastāvēt, un dažas citas, kuras vajadzētu izlaist. Telpai jābūt piepildītai ar jautājumiem, koordinācijām un darbībām, tūlītējiem risinājumiem un, protams, vīzijām. Kopīgas politiskās programmas, kopīgi galīgie mērķi, ilgtermiņa risinājumi un vienota terminoloģija/valoda ir jāizlaiž, jo pastāv atstumtības draudi. Mēs saprotam revolūciju, vienprātību, komunismu un decentralizētus tīklus tik dažādos veidos, ka mums drīzāk vajadzētu samazināt, nevis palielināt šādu vārdu lietošanu. Es neiesaku tos aizliegt vai kaut ko citu, bet ierosinu, ka labāk ir izskaidrot, ko mēs domājam, nekā lietot terminus, kas varētu izslēgt, jo cilvēki domā, ka zina, kas ir domāts.
Diezgan nogurdinošais dziedājums “viens risinājums, revolūcija” izraisīja ne tikai aizkaitinājumu pēdējā Eiropas Sociālajā forumā, jo tie [galvenokārt cilvēki no Sociālistiskās strādnieku partijas], kas to kliedza, vienmēr šķita stāvējuši ceļā un nekad neapstājās, bet arī tāpēc, ka tas neatspoguļo iemeslu, kāpēc cilvēki atrodas sociālajā forumā. Lielākā daļa no mums netic, ka ir tikai viens risinājums, ne viens veids.
Sociālo kustību lomai drīzāk ir jābūt aizstāvēt cilvēku tiesības izvēlēties, mūsu tiesības uz demokrātiju un cīnīties, lai paplašinātu politisko manevru telpu. Sociālā foruma telpa rada zināšanas, jaunas alianses un politisko manevra telpu. Sociālo kustību uzdevums ir paplašināt šo manevra telpu.
Biežāk vajadzētu izbaudīt brīvību no aukstā kara neesamības, kad pasaule bija sadalīta divās daļās un bija jāizvēlas viena vai otra puse. Mūsu kā sociālo kustību uzdevums nav būt par vai pret politiskajām partijām vai līderiem. Mēs varam būt par vai pret idejām, jautājumiem un darbībām.
Aizstāvēt PT, būt pret blokādi pret Kubu vai protestēt pret ASV iejaukšanos Venecuēlā vai Kolumbijā nenozīmē, ka man ir nekritiski jāaizstāv viss, ko dara Lula, Fidels Kastro, Ugo Čavess vai FARC partizāna. Tas noteikti nenozīmē, ka mums ir jābūt pret visām politiskajām partijām. Mums jāgarantē, ka politisko partiju pārstāvji, kuriem joprojām uzticamies, ir klāt, lai mācītos no visiem interesantajiem semināriem, kas notiek.
Politiskās partijas netiek aicinātas uz Sociālo forumu kā organizatores vai organizācijas. Es domāju, ka tas ir labi. Viņiem ir savas telpas parlamentos, tīklos, vēlēšanu kampaņās un piekļuve plašsaziņas līdzekļiem citos veidos nekā sociālajām kustībām. Attieksmei pret politiskajām partijām jābūt atklātai un dāsnai. Mums visiem jāturpina izlikties, ka mēs neredzam, ka viņi ir visur, ja vien tie nepārkāpj foruma noteikumus.
Sociālie forumi varētu nodrošināt telpu labākai izpratnei un darba dalīšanai starp sociālajām kustībām un politiskajām partijām. Vismaz Zviedrijā es varu pieredzēt, ka progresīvās politiskās partijas tik ļoti vēlas parādīt, ka tās ir “uz ielas”, ka aizmirst darīt savu darbu parlamentos. Tur tām vajadzētu būt mūsu saucienu atbalsīm no ārpuses. Viņiem vajadzētu izmantot parlamentus, lai apturētu VVPT, iegūtu slepenus dokumentus un apšaubītu karu. Politika nav mūsu ienaidnieks, ir mūsu instruments, lai mainītu sabiedrību, līdz ar to ne visas politiskās partijas ir ienaidnieki – dažas no tām ir iespējamie partneri.
Tā kā sociālā foruma telpa pieder mums, mums vajadzētu atļauties eksperimentus. Manā skatījumā sociālā foruma process stāv uz divām kājām, viena ir saliedēt un koordinēt, otra ir izaicināt un lauzt jaunus ceļus. Mēs bieži veicam “vienotību un koordināciju”, un tas ir labi, mums ir vajadzīga koordinācija, lai virzītos uz priekšu savas pozīcijas. Vienotība ne vienmēr ir laba, un šķiet, ka dažām personām un organizācijām vienotība ir pirmais punkts savā programmā.
“Izaicini un izlauž jaunus ceļus” tiek darīts retāk, un mums tas būtu jāmaina. Sociālo forumu laikā ir jāapstrīd izveidotās analīzes, sociālajām kustībām jāizjūk, jāatrod jaunas alianses, jāmeklē jauni ceļi. Jāapstrīd arī forumu formas; mums vajadzētu likt uz skatuves dogmatiskākos trockistus, anarhistus, aktīvistus, komunistus un sociālistus un likt viņiem pārdomāt citu sakāmo. Ikvienam, kurš vienu gadu runā par semināriem, nākamgad vajadzētu atgriezties, lai tikai klausītos. Slavenākos intelektuāļus mums vajadzētu likt uz paneļa, lai klausītos auditoriju. Mums vajadzētu izpētīt neparedzamo, nevis darīt tradicionālo.
Sociālo kustību asambleja Florencē bija bezcerīgi tradicionāla ar visām kliedzošām runām, aplausiem un partiju karogiem. Kādas ir manas bailes no tādiem procesiem kā Sociālo kustību tīkls vai Sociālo kustību asamblejas, nekaitīgiem priekšlikumiem, piemēram, Monbiots par kļūšanu par pasaules parlamentu, vai kā pagājušajā WSF, kad Čavess ierosināja WSF pieņemt lēmumu par Venecuēlas atbalstīšanu un ieguva daudz atpakaļ uz augšu?
Es baidos, ka kādreiz SVF vadītājs pacels klausuli, lai piezvanītu uz “kustību” un kāds atbildēs. Ka mēs cenšamies radīt reprezentāciju kaut kam, ko nevar attēlot. Mani uztrauc tas, ka mēs sākam ierosināt delegātus asamblejai, kas tādā veidā kļūst obligātāks un pēkšņi mums ir kongress, kurā delegāti tiek nosūtīti tikai tāpēc, lai iegūtu atbalstu priekšlikumam.
Kļūstot par kongresu, mēs cenšamies izlemt, kas ir svarīgi, nevis reaģēt uz notikumu nozīmīgumu. Mūsu spēks ir daudzveidība, ko mēs sakām ne tikai tāpēc, ka globalizācijas laikmetā tā ir modē, bet arī tāpēc, ka tā ir patiesa. Mūsu spēks ir iesaistīties dažādās lietās un tad, kad tas ir nepieciešams, veikt kopīgas darbības. Jebkurā gadījumā jautājumi, kurus mēs esam uzņēmušies, būtu apmierināti ar tik daudz zināšanu un perspektīvu, ja ne pateicoties kustības daudzveidībai. Padomājiet par MAI, FTAA un pretkara kustību šajā pavasarī.
Atšķirība starp koordinēšanu un kļūšanu par avangardu ir neliela. Mums patiešām ir vajadzīga koordinācija un labi vadītāji, un dažreiz mums ir ātri jābalso par lēmumiem. Sociālā foruma procesam tikpat nogurdinoši var būt arī dogmatiskie aktīvisti, kas fanātiski izturas pret procesiem, noraida visus lēmumus, kas nav pieņemti pēc konsensusa un nekavējoties kritizē katru notikumu, kas nav pašpietiekams. Es domāju, ka Neatkarīgais mediju centrs jau varēja būt alternatīva CNN, ja šo vietu būtu mazāk nolaupījis šāda veida dogmatisms.
Sociālo forumu telpā notiek lietas, kurām jāpievērš lielāka uzmanība, tīkli, kas koordinē, grupas, kas strādā ar tiem pašiem jautājumiem, kurām vajadzētu mijiedarboties un mācīties vienam no otra. Mums vajadzētu veicināt secinājumus un priekšlikumus, kas tiek darīti. Parādu tiesai, kas izveidota otrajā WSF Porto Alegrē, ir jābūt vienam no visu laiku labākajiem. Viņu secinājumi būtu jāizmanto daudz vairāk.
Ir tīkls ar nosaukumu S2B, Sietla uz Briseli, kas ir pastāvīga tirdzniecības jautājumu koordinācija, tie ir daļa no sociālā foruma telpas, un tos varētu vairāk izmantot mums pārējiem, kas neseko līdzi visām detaļām. Cerams, ka tādi milzīgi tīkli kā pretkara tīkli un mazākas tiešās darbības grupas izmantos vienu un to pašu sociālo forumu. Tas nebūt nenozīmē, ka viņi mācīsies viens no otra, bet viņiem vismaz ir iespēja.
Dienas beigās mums vajadzētu veltīt laiku, lai atklātu savu telpu. Tas ir pietiekami liels daudziem citiem no mums. Un tā vietā, lai mēģinātu veidot foruma procesu, aizstāvot vajadzību pēc vēl viena soļa vai noraidot to kā reformistu, kam nav vērts piedalīties, mums vajadzētu darīt vairāk, lai radītu procesus telpā. Sociālā foruma stāsts līdz šim ir bijis kā veiksmes stāsts. Jebkura pasaules korporācija noteikti nogalinātu, lai iegūtu tādu izaugsmi. Mums ir jāturpina augt, jāturpina būt veiksmīgiem vienmēr ar demokrātiju kā neaizstājamu pamatu. Mums ir jāsaglabā atvērtā telpa!