Šķiet, ka pavasaris beidzot ir atnācis arī Latvijā. Lai gan vakar mazliet bažījos, ka varētu atkal sākt snigt (jo tas gandrīz vienmēr sniga pēc saulainas dienas), ticu, ka šoreiz silts laiks saglabāsies.
Ielas un publiskie parki — lai cik tie ir dīvaini un nepatīkami — ir pārpildīti ar jauniem iemīlējušiem pāriem. Es uzskatu, ka mīlestība līdzinās lācim, kurš pamostas no ziemas miega pēc garas un aukstas ziemas. Lai arī cik mīļas lietas šeit Rīgā šķistu, es nevaru nepamanīt medaļas otru pusi: nabagos, izmisušos, bomžus, kā arī citu attieksmi pret viņiem.
Kā parasti, es devos pusdienās ar savu kolēģi. Mēs esam viena vecuma, taču mums ir radikāli atšķirīgi viedokļi par daudziem jautājumiem. Noteikti par pilsonību un mazākumtautību jautājumu Latvijā. Tā kā viņš ir “patriotiskais” latvietis, kurš uzskata, ka Latvijai ir jāpieder “latviešiem”, kamēr krievi ir slinki, kas nevēlas integrēties, man šķiet, ka ir grūti definēt, ko īsti nozīmē būt latvietim — nemaz nerunājot par patriotismu, un turklāt galvenokārt ir oficiālā valsts politika, kas pēdējo 20 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas ir saasinājusi situāciju un likusi lielākajai daļai cilvēku mākslīgi ienīst krievus, vienlaikus neko nedarot, lai veicinātu viņu integrāciju.
Es nevēlos, lai tas kļūtu personisks un pateiktu sliktas lietas par savu kolēģi, taču ir dažas lietas, par kurām es nevaru klusēt. Kamēr gājām pa parku, kāda dāma no Ž?lsird?bas Misija Dz?v?bas ?diens (Mercy Mission Food for Life), "zupas virtuve", kas apkalpo Kičiri bezpajumtniekiem un nabadzīgajiem, vērsās pie mums, lūdzot ziedot naudu. Lai gan es vēlējos to darīt, es sekoju savam kolēģim, kurš diezgan skaidri paziņo, ka viņam par tādām lietām nerūp. Atlikušo mūsu gājiena laiku līdz restorānam, kas, par laimi, bija tikai pāris metru attālumā, mans kolēģis turpināja nikni strīdēties pret tādiem cilvēkiem kā iepriekšminētā kundze, kā arī bezpajumtnieku ubagiem, kuriem gājām garām. "Solidaritāte?" viņš atbildēja, kad es centos iebilst, ka tā nav šo cilvēku vaina, ka viņi ir bezpajumtnieki, un es uzskatu, ka mūsu pienākums ir izrādīt zināmu — lai cik ierobežotu — solidaritāti ar viņiem, darot mazāko, ko varam, tādējādi ziedojot. nedaudz naudas.
Ieejot Lido, bistro, kurā pasniedz 'tradicionālos' latviešu ēdienus, pie mums pienāca izmisusi vecāka gadagājuma sieviete, sakot apmēram tā: "Lūdzu, palīdziet man, ieved mani līdzi." Viņa nebija piedzērusies vai pārāk slinka, lai kaut ko konstruktīvu darītu, un tagad izliekas, ka dzīve pret viņu ir bijusi pārāk nežēlīga. Nekas no tā nebija taisnība. Spriežot pēc izskata, esmu pārliecināta, ka viņa bija viena no neskaitāmajām pensionārēm, kas vienkārši nevar savilkt galus kopā un, iespējams, nav ēdusi vairākas dienas. Esmu pārliecināta, ka viņa nekad nebūtu vēlējusies tur būt un lūgt, lai cilvēki nopirktu viņai pusdienas. Bet ko jūs darāt, kad esat badā? Nav tā, ka ir daudz iespēju, no kurām izvēlēties.
Vai es viņai palīdzēju? Nē, es to nedarīju. Atkal es uzlēcu savtīgajam, kapitālistiskajam vilcienam, ko vadīja mans kolēģis, kurš pēc tam, kad bijām garām dāmai, izspļāva "šeit ir jūsu solidaritāte".
Es biju šokā. Vienmēr esmu uzskatījis, ka atšķirībā no dažām citām tautībām latvieši kopumā ir žēlsirdīgie samarieši (kas kopumā varētu būt taisnība). Tomēr joprojām ir šausminoši redzēt, ka var būt cilvēki, kas tā domā, nemaz nerunājot par runāšanu.
Es distancējos no kolēģes un, stāvot pie lielās frī kartupeļu pannas, uzmanīgi skatījos uz veco kundzi, kas tagad prasīja cilvēkiem naudu. Es biju dusmīga uz sevi, ka nepalīdzēju, un vēl jo vairāk par to, ka es jutos kautrējies atgriezties un pateikt viņai, lai viņa nāk iekšā, lai es varētu samaksāt par visu, ko viņa nolemj saņemt. Es joprojām to varēju, bet kaut kas ļauns lika man palikt tur, kur esmu. Tā vietā es vēroju cilvēkus, kas iet garām dāmai. Un es redzēju Ray Ban brilles, Guess rokassomas, dārgus kosmētikas līdzekļus un greznus džinsus, kas pilnībā ignorēja šo izmisušo cilvēku. Šie cilvēki — gatavi tērēt simtiem un tūkstošus par lietām, ko īsti nevēlas vai nevajag un tomēr pietiekami skopi, lai atlicinātu pāris latus un samaksātu par šīs kundzes pusdienām. Nožēlojams…
Beidzot savedu kopā, paņēmu ēdienu un devos uz kasi. Es priecājos redzēt, ka daži cilvēki beidzot bija iedevuši šai kundzei naudu, un viņa tagad skraidīja pa vietu, meklējot lētākās iespējas. Un tomēr es sapratu, ka tas ir tikai plāksteris uz šī mūsu sabiedrības dziļā ziluma — desmitiem tūkstošu visneaizsargātāko cilvēku, kuri visu mūžu ir tik smagi strādājuši, lai nonāktu tādā situācijā kā šī vecā dāma.
Atradu galdiņu, kur mani jau gaidīja kolēģis, izskatoties apmierināts ar savu ēdienu izvēli. Lai arī cenšoties slēpt savas emocijas, laikam viņš saprata, ka šoreiz ar saviem izteikumiem gājis par tālu. Tāpēc viņš mēģināja samierināties, sakot, ka, viņaprāt, zupas virtuve tomēr nav tik slikta ideja utt.
Tas neko nemainīja. Lai gan nebiju dusmīga uz viņu, es jutu, ka man nav nekā laba, ko teikt. “Kāds patriots tu esi? Jūs domājat, ka mūsu valdība ir pilna ar kleptokrātiem vai labākajā gadījumā ļoti vājiem politiķiem, kas noteikti ir taisnība, tāpēc labi, izdrāzīsim viņus. Tāpēc stāvēsim blakus cilvēkiem. Ak, bet pagaidiet, es tikko atcerējos, ka krievi ir okupanti un slinki, nevēlas integrēties utt, utt. Labi. Es tam nepiekrītu, bet labi, pieņemsim šīs muļķības. Whev. Tu mani gandrīz nobiedēji. Vienu sekundes daļu man likās, ka tu arī nedomā par cilvēkiem, bet, muļķī, vēl ir palikuši latvieši, kuriem tu stāvi līdzās. Kāds atvieglojums!… Bet pagaidi! — Laikam tikko sapratu, ka arī tā nav pilnīga taisnība, jo tie pāris cilvēki, kuriem tikko gājām garām, bija latvieši. Un vai tad jūs neteicāt, ka neviena liktenis jūs neinteresē, jo tikai mūsu egoisms nosaka mūsu laimi? ... Satīru un ironiju malā, kāds tu esi latvietis? Kāds tu patriots esi? Kam jūs stāvat blakus, ja nosodāt valdību, kā arī pašus cilvēkus, kas dzīvo šajā valstī? Vai tas ir tas "patriotisms", ar kuru jūs tik ļoti lepojaties? Vai tā ir Latvija, par kuru jūs iestājaties?
Es izvēlējos neteikt pirmo, lai gan šīs un citas lietas nepārtraukti grozījās ap manu galvu, kad es centos dabūt rīklē ēdienu.
Atgriežoties darbā mēs nerunājām ne vārda. Skumjākā diemžēl nav kolēģes attieksme. Skumjākais ir tas, ka ir simtiem tūkstošu tādu kā viņš aka Latvijas patrioti, kuri ienīst gan valdību, gan tautu.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot