Maobadi cīņa par valsts varu ir pret mazākumtautību ekspluatētāju šķiru diktatūru. Reakcionārajai vadībai ir dziļi sakari ar Indijas hegemoniskajiem spēkiem un pastāvīgo armiju, kas sastāv no bijušās karaliskās armijas. Tai ir arī spēcīga politiskā ietekme pār tiesu sistēmu. Tā tā uztur apspiestā proletariāta diktatūru. Maobadi mērķis ir pilnībā sagraut šo valsti un izveidot jauna veida proletāriešu diktatūru pār mazākumtautību ekspluatatoru klasēm, vienlaikus veidojot ekonomisko bāzi, lai aizstātu esošo daļēji feodālo un daļēji koloniālo kontekstu. Turklāt vissvarīgākais ir tas, ka Maobadi plāno nodrošināt pastāvīgu un aktīvu masu līdzdalību valsts lietās un tādējādi izvairīties no deģenerācijas totalitārā birokrātiskā kapitālismā, kā tas bija pagātnes proletāriešu valstu liktenis. Šis demokrātijas pielietojums, kurā ir iesaistītas dažādas proletariāta masas, ir jauns, jo šis proletariāts vienlaikus uztur diktatūru pār mazākumtautību ekspluatatoru šķirām. Komunistiskās hipotēzes patiesība tiks aktualizēta, tiks uzskatīta par patiesu brīdī, kad šī revolūcija būs pabeigta un valsts vairs nepastāv, revolucionārajā procesā iznīkusi.
Maobadi izmanto jauna veida procesu, kura rezultāts ir komunisma aktualizācija, kas būs arī jauna, jo tā hipotēze līdz šim nav sasniegusi šādu attīstības līmeni – tas ir 21. gadsimta komunisms. Šai attīstībai ir vēsturiskas saknes, kuras valsts iznīcībā jānoved līdz galam. Tie ir proletāriešu diktatūra Parīzes komūnā (ilgst tikai 72 dienas), Ļeņina īstenotā proletariāta diktatūra padomju sistēmas veidā septiņus gadus pēc Oktobra sociālistiskās revolūcijas un GPCR, ko vadīja no 1966. līdz 1976. gadam. no Mao. Ir galvenie elementi no šiem trim Maobadi mērķis ir atkārtot un turpināt to attīstību. Katrs no tiem bija pārejas stāvokļa iemiesojums, kas sekoja buržuāziskās diktatūras sagraušanai un nepabeigtam procesam, kura pamatā bija galvenā aksioma.
Maobadi virza uz priekšu aksiomātisku: periods, kas vajadzīgs nepārtrauktai sociālajai revolūcijai un visam ražošanas veidam, kura beigās vairs nebūs vajadzīga proletāriešu diktatūra, ko uzspieda pārejas stāvokļa saglabāšana avangarda partijas vadībā. Protams, tas ir tiešā pretrunā ar anarhismu sākumā, un pārejas stāvokļa iznīcībā ir arī tieša pretruna dogmatorevizionismam, kas noved pie totalitārā birokrātiskā kapitālisma, kas notika Krievijā un Ķīnā. Tieši savā unikālajā "demokrātiskā centrālisma" pielietojumā pēdējā pretrunā Maobadi iztēlojas 21. gadsimta komunismu. Pašlaik Maobadi nav sagrāvuši valsti, un pārejas diktatūra pār ekspluatantu šķirām nebūt nav ieviesta. Tas, ko var redzēt no demokrātiskā centralisma, lai strādātu tandēmā ar proletariāta diktatūru, lai novērstu dogmatorevizionismu, ir redzams viņu pašreizējā rīcībā un plānā.
Maobadi darbojas jaunā laikmetā un konkrētajos Nepālas apstākļos. Viņu plāns ir izveidot buržuāziskās demokrātiskās revolūcijas pirmo posmu, dažādu apspiesto šķiru, tautību, reģionu, dzimuma un kopienu kopīgas demokrātiskas diktatūras proletariāta vadībā. Agrīna izpausme ir bijusi "Apvienotā revolucionārā tautas padome" (URPC), kas ir embrionāla centrālā valsts vara, lai koordinētu un vadītu vietējo tautas varu, kas ir dažādu šķiru, tautību, reģionu, sieviešu un citu valstu plaša revolucionāra vienota fronte. CPN (maoistu) vadība. Katru dienu ziņās mēs dzirdam tikai reakcionāru saucienus, ka Maobadi gatavojas izveidot diktatūru, ar to viņi vēlas radīt bailes no tā kā pagātnes dogmatorevizionistiskā komunisma. It kā viņi paši nebūtu kapitālisti parlamentāriešu diktatori. Maobadi demokrātiskais centrālisms ir tieša šīs propagandas pretruna. To viņi vēlas iestrādāt jaunās konstitūcijas veidošanā.
Reakcionārs sauciens "diktatūra!" var būt muļķīgi, bet tikpat stulbi ir domāt, ka Maobadi ir sava veida revizionisti, kas ir komunisti, kas spēlē vienas no vairākām konkurējošām partijām, kas ir plurālistiskā demokrātija, kurā ietilpst pašreizējās klases, kas ir bijušas. spēku iepriekšējām paaudzēm. Viņu mērķis ir, lai tas viss izbeigtos, ieskaitot jebkuru valsts varu, kurai viņi varētu būt avangarda partija. Demokrātiskais centrālisms ir līdzeklis šī mērķa sasniegšanai, un tas nekādā gadījumā neietver to personu līdzdalību, kuras viņi uzskata par izmantotāju šķirām. Paredzētā pārejas valsts faktiski ir diktatūra pār ekspluatējošām šķirām, kas vienlaikus ietvers arī masu kontroles, uzraudzības un iejaukšanās procesu pār valsti saskaņā ar nepārtrauktas revolūcijas principu. Maobadi komunistiskajai partijai ir jābūt demokrātiskas politiskās konkurences dialektiskām attiecībām, lai kalpotu cilvēkiem. Ikviens, kurš šajā procesā pārkāpj demokrātiskas valsts likumīgi noteiktos ierobežojumus, tiks pakļauts demokrātiskai diktatūrai, tostarp Pračandas kungam vai Dr. Bhattarai.
Tomēr, pirms kaut kas no tā var notikt, ir jāsagrauj reakcionāra valsts, neitralizējot tās vadītājus, pastāvīgo armiju un tiesu sistēmu. Kā reakcionārā valsts ir saglabājusi savu diktatūru pār proletariātu un kā proletariāts atkal ieviesīs savu diktatūru pār ekspluatatoru šķirām? Diktatūra jebkurā gadījumā ir līdzeklis ienaidnieku šķiru likvidēšanai, izmantojot spēku un apspiešanu, kas galvenokārt tiek īstenots ar bruņotu spēku, ieslodzījumu un citu uzspiestu varu. Revolūcijā ir aksiomātiski, ka notiek reakcionārās pastāvīgās armijas likvidēšana un tās vietā bruņotas tautas izveidošana. Maobadi skaidri ievēro Mao norādījumus, plānojot 21. gadsimta tautas armijas izveidi, attīstot apzinātas bruņotas masas, lai viņi varētu iemācīties izmantot savas tiesības sacelties. Mēs šobrīd atrodamies krustpunktā, kad Maobadi neitralizē Nepālas nacionālo armiju. Līdz ar to beigtos reakcionāra vara pār tautu un tās ietekme uz tiesu varu.
Ja Maobadi sagraus valsti, jaunās konstitūcijas rakstīšana ar Maobadi vadību būs par politiskās konkurences organizēšanu antifeodālas un antiimpiālistiskas demokrātiskas valsts konstitucionālās robežās. Tā būs proletariāta diktatūras nodibināšana pār apspiedēju šķirām un diktatūra pār jebkādām dogmatisko-revizionistiskām tendencēm pašā partijā. Tā būs valsts konstitūcija, kas iznīks. Un tas arī būs Maobadi beigas. Ar šādu regulējošu konstitūciju un proletariātam pie varas var notikt ražošanas līdzekļu pārņemšana savā īpašumā sabiedrības vārdā. Zemes reformas bizness, tautsaimniecības attīstība un tūkstoš citu emancipatīvās politikas mērķu var cerēt turpināt. Mēs varam cerēt, ka mūsu laikā redzēsim reālu pastāvošo patieso komunismu.
Markss: "Starp kapitālistisko un komunistisko sabiedrību atrodas vienas revolucionāras transformācijas periods otrā. Tam atbilst arī politiskās pārejas periods, kurā valsts nevar būt nekas cits kā proletariāta revolucionāra diktatūra."
Engelss: “Pirmais akts, ar kuru valsts patiešām sevi veido visas sabiedrības pārstāve – ražošanas līdzekļu pārņemšana sabiedrības vārdā – tas vienlaikus ir arī tās pēdējais neatkarīgais akts. valsts."
Ļeņins: "Krievijā... birokrātiskā iekārta ir pilnībā sagrauta, nolīdzināta ar zemi; vecie tiesneši visi ir izsūtīti mantas, buržuāziskais parlaments ir izklīdināts - un strādniekiem un zemniekiem ir dota daudz pieejamāka pārstāvniecība; Padomju vara ir nomainījusi birokrātus, un viņu padomju varas ir pilnvarotas ievēlēt tiesnešus.Ar šo faktu vien pietiek, lai visas apspiestās klases atzītu, ka padomju vara, ti, pašreizējā proletariāta diktatūras forma, ir miljons reižu lielāka. demokrātiskāka nekā visdemokrātiskākā buržuāziskā republika."
Mao: "Tautas rindās diktatūra nav spēkā. Tauta nevar īstenot diktatūru pār sevi, kā arī viena tautas daļa nedrīkst apspiest citu. Likuma pārkāpēji starp cilvēkiem tiks sodīti saskaņā ar likumu, taču tas ir savādāk Princips no diktatūras, lai apspiestu tautas ienaidniekus. Tas, kas attiecas uz cilvēkiem, ir demokrātiskais centrālisms."
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot