Militāram uzbrukumam Amerikas Irākas okupācijas pretošanās apņēmīgākajai grupai tuvojoties kaut kādai pēdējai kulminācijai Imāma Ali mošejā un tās apkārtnē Nedžafas vecpilsētā, kur “gaisu un asinis piepildīja apdegušas miesas smarža nosmērēja pamestās ielas,” kā ziņo Agence France Presse, man nāk prātā vērsties pie Apvienoto Nāciju Organizācijas Ziņu centra vietne, un redzēt, kādus gudrības vārdus ANO vadībai šajā krīzes brīdī varētu dalīties ar pasauli.
Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana ANO ziņu centra mājas lapa ir pastāvīgi atjaunināts un attīstās, pateicoties dažādu ANO aģentūru, politisko vēlēšanu apgabalu un notikumu mainīgajai uzmanībai visā pasaulē. Tomēr, ierodoties pie ANO ziņu centra mājas lapa tikko es redzu, ka šajā dienā šajā brīdī ir arhivēti trīs stāsti:
• Sudāna: ANO aicina nodrošināt steidzamu finansējumu, lai aizpildītu milzīgo kopējo palīdzības deficītu
• Augstākais ANO sūtnis Irākā beidz pirmo vizīti pēc sarunām ar plašu galveno personu loku
• Gruzija: UNICEF steidzami sagatavo vakcīnas bērniem, kas pārvietoti no Dienvidosetijas
Bet ne vārda par ASV izraisīto asinsizliešanu Nedžafā. Tā vietā ir jāatgriežas pagātnē (un kopumā 18 dažādos stāstos) pie ANO Ziņu centra ziņojuma 48 stundas agrāk:Augstākais ANO sūtnis atkal tiekas ar Irākas premjerministru par Nadžafas kaujām” (23. aug.).
Tajā mēs lasām:
Augstākais ANO sūtnis Irākā šodien Bagdādē tikās ar valsts pagaidu premjerministru, lai pārrunātu kaujas, kas joprojām notiek svētajā šiītu musulmaņu pilsētā Nedžafā.
…………
Uz jautājumu Ņujorkā, vai Qazi kungs atkal ir piedāvājis ANO palīdzību, lai atrisinātu kaujas Nedžafā starp ASV un pagaidu valdības spēkiem, no vienas puses, un šiītu musulmaņu garīdznieka Saida Moktadas Al Sadra kaujinieku grupējumiem, no otras puses, preses sekretārs Stefans Dujariks atsaucās žurnālistiem Annana kunga paziņojums gada 13. augustā.
Tagad atgriežoties līdz 13. augustamPaziņojums par Irāku ģenerālsekretāra runasvīram," mēs lasām:
Ģenerālsekretārs ir dziļi apbēdināts par vardarbību, kas izcēlusies Irākā, īpaši par situāciju svētajā pilsētā Nedžafā. Viņu īpaši satrauc ziņojumi par Saida Moktadas Al Sadra stāvokli. Ģenerālsekretārs atkārtoti aicina visas iesaistītās puses šajos sarežģītajos apstākļos izrādīt vislielāko atturību. Ģenerālsekretārs ir skaidri paudis savu nostāju, ka spēkam vienmēr jābūt pēdējam līdzeklim. Apvienoto Nāciju Organizācija ir veltīta strīdu mierīga izšķiršanas principam.
Ģenerālsekretārs uzskata, ka stabilitāte ir jāmeklē ar dialogu, izlīgumu un uz sarunu, nevis vardarbības pamata. Ģenerālsekretārs joprojām piešķir lielu nozīmi tam, lai starp irākiešiem panāktu pēc iespējas plašāku vienprātību, lai atbalstītu mierīgu politisko pāreju. Apvienoto Nāciju Organizācija joprojām ir apņēmusies darīt visu iespējamo, lai palīdzētu Irākas tautai šajā jomā, un ir gatava paplašināt savu veicinošo lomu, palīdzot atrisināt pašreizējo krīzi, ja tas būtu noderīgi.
Ģenerālsekretārs uzskata, ka mēs visi vēlamies, lai Irāka kļūtu par pilsonisku sabiedrību, kuras pamatā ir tiesiskums. Visu miliču likvidēšana būtu svarīgs solis šajā virzienā.
Ievērojiet, ka tas jau bija 12 dienas atpakaļ. Un ne tikai šis apgalvojums bija neadekvāts neuzticība pēc tam — šodien tas ir aptuveni 100 reižu nepiemērotāks, ņemot vērā amerikāņu izraisīto asinsizliešanu Nedžafā un to, kas tur, visticamāk, notiks. Patiešām. Tas pat nav no tās pašas planētas, no kuras attiecīgie notikumi pēdējo 18 mēnešu laikā. Daudz mazāk par attiecīgajiem notikumiem Irākas pilsētā Nedžafā šajā 2004. gada augustā.
"ANO ir vērtīga — nevis sava nosaukuma dēļ, bet gan tāpēc, ka tā cīnās, lai arī cik nepilnīgi, lai panāktu globālu vienprātību par pasaules kritiskajiem jautājumiem," Salims Lone, viens no izdzīvojušajiem 19. gada 2003. augusta sprādzienā pret sākotnējo ANO. Misija Irākā, kas atņems Serhio Vieira de Mello, kā arī 21 cita dzīvību, rakstīja tās dienas pirmajā gadadienā. "Fanātiķi, kas uzspridzināja ANO misiju, deva smagu triecienu tās bagātībai Tuvajos Austrumos. Taču šīs neaizvietojamās institūcijas leģitimitātei tiek nodarīts ilgstošāks kaitējums ar prasībām pakļauties ASV diktātam. Ja tā turpinās pakļauties spiedienam, tās kapitāls tiks izšķērdēts un tās rezolūcijas kļūs bezsvaras lielai cilvēces daļai. ("Es dzīvoju, lai pastāstītu pasaku: tā nebija pagājušā gada bumba, bet gan Amerikas politika, kas iznīcināja ANO cerības Irākā." Guardian (U.K.), 19. gada 2004. augusts. Kopiju skatiet tālāk.)
Viens brīdinājums, es baidos: ir jau par vēlu. Traģiski, krimināli par vēlu.
FYA (“Jūsu arhīviem”):
The Guardian (Londona) – pēdējais izdevums
Augusts 19, 2004
SADAĻA: Guardian Leader Pages, lpp. 21
VIRSRAKSTS: Komentārs un analīze: Es dzīvoju, lai pastāstītu stāstu: ANO cerības Irākā sagrāva nevis pagājušā gada bumba, bet gan Amerikas politika.
BYLINE: Salim Lone
Pat pirms šī šausmīgā bumba pārplēsa mūsu Bagdādes galvenajā mītnē 19. gada 2003. augustā, paņemot dzīvību 22 maniem kolēģiem, ANO misija Irākā jau bija kļuvusi par nenozīmīgu episko krīzi, kas tur tika izspēlēta. Irāka bija kļuvusi par centru gan ASV karam pret terorismu, gan karam starp divu civilizāciju ekstremitātēm. Nežēlīgais teroristu uzbrukums pirms gada šodien nepārsteidza nevienu, kas strādāja ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja Serhio Vieiras de Mello. Patiešām, ANO sakaru vadītāji Irākā bija tikušies tajā rītā, lai izstrādātu plānu, lai cīnītos pret arvien pieaugošo irākiešu uzskatu, ka mūsu misija ir tikai ASV okupācijas papildinājums.
Irākieši nezināja, ka realitāte ir gluži pretēja: līdz augustam ANO misija bija ļoti attālinājusies no amerikāņiem. Intensīvās agrīnās attiecības, ko Serhio, pasaulē izcilākais sarunu vadītājs par pēckonflikta krīzēm, bija veidojis ar ASV prokonsulu Polu Brēmeru, jau bija izjauktas. Tagad sazināšanās notika ar pārtraukumiem, jo Brēmera koalīcijas pagaidu iestāde (CPA) varēja tieši sazināties ar irākiešiem, kurus tā ar Serhio palīdzību bija iecēlusi valdošajā padomē. Neņemot vērā vispārēju sašutumu par okupācijas taktiku, Serhio jau bija šķīries no Brēmera par galvenajiem jautājumiem, piemēram, nepieciešamību pēc vēlēšanās apstiprināt jaunu konstitūciju, kā arī par tūkstošiem Abū Graibas cietumā ieslodzīto arestu un ieslodzījuma apstākļiem.
Zemākais punkts bija pagājušā gada jūlija beigās, kad pārsteidzošā kārtā ASV bloķēja pilnvērtīgas ANO misijas izveidi Irākā. Serhio uzskatīja, ka šī misija ir ļoti svarīga, un uzskatīja, ka arī CPA to atbalsta. Skaidrs, ka Buša administrācija bija dedzīgi meklējusi ANO klātbūtni okupētajā Irākā kā leģitimējošu faktoru, nevis kā partneri, kas varētu būt par vidutāju okupācijas agrīnai izbeigšanai, kas, kā mēs zinājām, ir būtiska, lai novērstu lielu uzliesmojumu.
Serhio tomēr bija turpinājis izspiest visu iespējamo no tā, ko viņš sauca par “konstruktīvo neskaidrību” briesmīgajā pēckara Drošības padomes rezolūcijā; tāda, kas nosūtīja ANO darbiniekus Irākas katlā, nedodot viņiem pat minimālu neatkarības vai pilnvaru līmeni. Nav pārspīlēts teikt, ka tieši šī rezolūcija nosauca ANO nāves ceļu Irākā. Varonīgi pretojoties amerikāņu spiedienam atļaut karu, Drošības padomes locekļi nolēma izrādīt labo gribu "uzvarētājiem". “Solis par tālu” man teica irākietis manā otrajā dienā Bagdādē.
Viņš sacīja, ka pat tie, kuri ir pieraduši pie dubultstandartiem, ko drošības padome izmantoja, sodot irākiešus par 1990. gada iebrukumu Kuveitā, vienlaikus piekāpjoties ceturtdaļgadsimtu ilgajai Izraēlas okupācijai arābu zemēs, ir šausmās, ka tas var leģitimizēt neizprovocētu karu. ka visa pasaule bija kliedzoši pretojusies. Daudzi irākieši bija arī sašutuši par to, ka ANO nepacēla savu balsi pret brutālo okupācijas taktiku, nezinot, ka paražas un diplomātija noteica, ka ANO amatpersonas publiski runā maz, kas aizskartu pasaules varenāko valsti.
Taču līdz augusta vidum nemierīgais un mazdūšais Serhio bija sācis pārkāpt protokolu. Divas dienas pirms sprādziena viņš brazīliešu žurnālistam sacīja, ka irākieši jūtas pazemoti okupācijas dēļ, vaicājot, kā brazīlieši justos, ja ārvalstu tanki patrulētu Riodežaneiro ielās. Un sprādziena dienā Serhio gatavojās nākt klajā ar paziņojumu, kurā kritizēja ASV karavīru veikto Reuters operatora Mazena Danas nogalināšanu, kad viņš filmēja incidentu ārpus Abūgraibas cietuma. Šis paziņojums izglāba manu dzīvību. Serhio lūdza man pievienot papildu informāciju par citām nelikumīgām slepkavībām, tāpēc es nokavēju pulksten 4 sanāksmi, kas bija šī uzbrukuma mērķis. Seši no septiņiem dalībniekiem tika nogalināti, bet septītais zaudēja abas kājas un roku.
19. gada 2003. augusts ir izšķirošs brīdis ANO vēsturē ne tikai uzbrukuma bezprecedenta ļaunuma dēļ, bet arī tāpēc, ka par šo zvērību nav izskanējuši irākiešu, arābu un musulmaņu sašutumi. Šis gandrīz klusums atklāja dziļumu, kādā organizācijas stāvoklis Tuvajos Austrumos bija nogrimis, jo tā nespēja ierobežot vai pat nosodīt ASV un Izraēlas politikas militaristiskās pārmērības periodā pēc 9. septembra. Parasti tiek uzskatīts, ka ANO ir pārāk gatava izpildīt ASV solījumu, un tās retais izaicinājums attiecībā uz Irākas kara atļauju tika ātri aizmirsts, kad turpmākās rezolūcijas virzīja amerikāņu projektu Irākā. Iespaidīgi briesmīgs bija Drošības padomes apstiprinājums Spānijas rezolūcijai, kurā Eta tika nosodīta par sprādzieniem Madridē, kad lielākā daļa turēja aizdomās par al-Qaedu. Šī it kā svēto Drošības padomes rezolūciju kavalieriskā izmantošana bija iespējama tikai pateicoties ASV atbalstam, kas vēlējās aizsargāt Aznaras valdību no vēlēšanu sakāves.
Lai gan Drošības padomes dubultie standarti Tuvajos Austrumos ir galvenais arābu un musulmaņu naidīguma cēlonis, Amerikas spēja izdarīt spiedienu uz ANO vadītājiem, lai panāktu šo līniju, ir arī satraucoša problēma. Buša administrācija turpina izdarīt maksimālu spiedienu uz Kofi Annanu, lai panāktu pilnīgāku ANO atgriešanos Irākā, neskatoties uz fiziskajām briesmām un morālo kaitējumu, kam tas pakļauj organizāciju un tās personālu. Annan kungs ir bijis apņēmīgs jautājumā par garantētu drošību, kas ir ANO darbinieku atgriešanās priekšnoteikums, bet jautājumā par demokrātiski ievēlētas pagaidu valdības nepieciešamību un pēdējā laikā arī pagaidu valdības sastāvu, šķiet, ka ANO atkal ir pakļāvusies ASV spiedienam. Kad spēcīgajām dalībvalstīm tik bieži jāpiekāpjas amerikāņu prasībām, nav pārsteidzoši, ka ieceltam ģenerālsekretāram ir grūti izaicināt ASV jautājumos, ko tā uzskata par vitāli svarīgiem.
Buša administrācija izdara nerimstošu spiedienu uz valstīm, lai tās atbalstītu pat visapšaubāmākos tās kara pret terorismu aspektus, neskatoties uz to, kādu kaitējumu šāds atbalsts varētu nodarīt to stabilitātei. Lielisks piemērs ir centieni panākt, lai ANO misija Irākā darbotos musulmaņu valstu spēku aizsardzībā. Šāda klātbūtne radītu mokošus riskus gan ANO, gan visām valstīm, kas ievēro noteikumus, jo īpaši Pakistānai un Saūda Arābijai; bet tāda ir ASV vara, ka tās “pārliecināšana” varētu izdoties. Šķiet, ka no kataklizmas, kas šodien piemeklēja ANO pirms gada, ir maz mācīts.
ANO ir vērtīga — nevis sava nosaukuma dēļ, bet gan tāpēc, ka tā cīnās, lai arī cik nepilnīgi, lai panāktu globālu vienprātību par pasaules kritiskajiem jautājumiem. Fanātiķi, kas uzspridzināja ANO misiju, deva smagu triecienu tās bagātībai Tuvajos Austrumos. Taču šīs neaizvietojamās institūcijas leģitimitātei tiek nodarīts ilgstošāks kaitējums ar prasībām pakļauties ASV diktātam. Ja tā turpinās pakļauties spiedienam, tās kapitāls tiks izšķērdēts un tās rezolūcijas kļūs bezsvaras lielai cilvēces daļai.
Dalībvalstīm un ģenerālsekretāram šī leģitimitātes samazināšanās jāuztver kā lielākais izaicinājums, ar kuru organizācija saskaras. Taču viņi nespēs gūt efektīvus panākumus, ja vien ASV pati neatzīs, ka tai savās interesēs ir jāparāda lielāka cieņa pret ANO, no kā tās var mācīties saprātīgāk definēt un īstenot savas intereses.
Salims Lone bija nelaiķa Serhio Vieira de Mello vadītās ANO misijas Irākā komunikāciju direktors.
ZNetwork tiek finansēts tikai ar lasītāju dāsnumu.
Ziedot